Ja vakarā zvana Imka, tad viņam kaut kas ir parāvis vaļā melanholiju. Ilgi sēžu ar telefonu pie auses, klausos viņa dzejas vai prozas priekšlasījumus, filmas atstāstu vai pat mūziku, kura manā klausulē skan no pāris kilometru attālumā esošā vecpuiša mitekļa. Mūsu padsmit gadus ilgā draudzība, pirmā vīrieša statuss un neciešamā, bet jaukā dzērāja daba ļauj viņam zvanīt jebkurā diennakts laikā un dzēruma stadijā.
Parasti viņam kāda mūzika ir atgādinājusi mani un tas steidzami ir jānodemonstrē.Pierasts, ka tas ir kas skaists un dvēseli plosošs. Piemēram- šis ir bijis un arī šis . Šonedēļ Imka taisa 90o gadu pleilisti kādam pasākumam un man tika kā domājiet kas? Šitas sviests. Es gan iebildu, ka man šī mūzika vairāk atgādina klasesbiedru Kristapu, kurš sen atpakaļ bija pārliecināts, ka ir līdzīgs vienam no East17. Bet nu jā- biški Imka iemeta mani atpakaļ pagātnē, klases vakaros un visos tā laika notikumos.