Man ir maz bērnības foto. Nu ir dažas no galīga autiņu vecuma, kur man ir nemainīga WTF izteiksme sejā un izspūruši mati. Bet pēc tam sekoja tukšais periods.
Manā bērnībā vecākiem pašiem fotoaparāta nebija. Visi pāris reizes gadā gāja uz fotoateljē bildēties. Tajā laikā fotogrāfiem bij balti halāti. Tā kā lielu daļu bērnības pavadīju slimnīcās, tad balts halāts man bij briesmu signāls un gāja vaļā lielā brēkšana. Tāpēc visās tā dzīves posma bildēs esmu satuntulēta kažokos un nobimbājusies. Ir tāda jautrā, kur mamma pie Salacgrīvas fotodarbnīcas stāv mierīga un skaista un fonā es jožu projām . Fotogrāfs speciāli bij iznācis ārā nobildēt iebaidīto bērnu. Un vēl ir tāda smuka, kur es pie piepūšama, zila zaķa. Tas bij pie Zoo. Lauku bērns pa ilgiem laikiem ticis lielpilsētā un pirmo reizi mūžā ieraudzījis tādu smukumu. Zilu zaķi. 3 reizes esot skrējusi projām, raudājusi, atkal saņēmusies, kamēr tapa skaistā bilde, kuru ilgu laiku turēju pie savas gultas un nevienam neļāvu tai pieskarties. Nu un šī laikam ir pirmā, kur mana nepatika pret foto ir pārgājusi. Jo smaidu. Man pašai toreiz likās, ka izskatos baisi pieaugusi. Nu liela meitene :)))
|
|
Previous Entry · Leave a Comment · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry |