Bērniem tak patīk briesmu stāsti. Vēl tagad atceros kā Aņka man gaišā dienas laikā Salacgrīvas kāpās stāstīja story Jūs esat līķēdāja? Jā!!! Man tas joprojām uzdzen šermuli, kaut gan nu jau tā kā skaitos pieaugusi.
Āgenskalna māja īpaši rosina briesmu atmosfaira uzturēšanu. It sevišķi, ja Aņkas nav mājās. Ķā jau vecā mājā -viss čīkst, grab, dīvainas skaņas, apkures katla iedūkšanās pašos nepiemērotākajos brīžos. Un ja vēl Dizzy ar Madu atceras Xfailu labākās sērijas. Jēziņ.
Kādā vasars naktī atkal bijām vienas, stāstījām spoku stāstus un tad tā uzkurinājāmies, ka bij jāzvan visiem draugiem, lai nāk glābt. Jūtu uzplūdā gandrīz nožmiedzām Susuru, kurš nevainīgi pastaigājās pa koridoru un čīkstināja durvis. Spriedzes asākajā brīdī nakts melnumā bij jāiet pakaļ pasūtītajai picai. Tas nozīmē iziet ārā tumsā, apiet apkārt mājai, uziet līdz vāriņiem. Es nezkāpēc bij baltā paltrakā- halāts laikam kaut kāds spokains. Brīnums , ka pārtikas piegādātājs nesāka raustīt valodu, ieraugot mani nākam augšā pa kalniņu. Paņemam pārtiku, skrienam atpakaļ, un tad man pie kājas kaut kas pieskaras. Sirdi plosošs brēciens manā izpildījumā. Duras- tas tikai maisiņš,kurā salāti salikti. Bet tad atbrauca Buba un viss bij labi.
Līdz nākamajai pilnmēness naktij, kad atkal būsim vienas.....