Vēlu vakarā uzzvanīja Ira. Tāda sadrūmusi. Viņai tas ir tik neraksturīgi, ka skumji palika arī man. Iedzīta stūrī, nogurusi no visiem sabiedrības uzliktajiem pienākumiem. Būt labai sievai, mātei, vecmammai, draudzenei, bīdīt biznesu, izskatīties smuki, turēt māju tīrībā un kārtība etcetcetc. Viņa it visā arī tiešām ir perfekta. Tāds raksturs. Un nazvāra darbaspējas. Un tak vēl Lauva pēc horoskopa. Es viņu vienmēr esmu apbrīnojusi. Bet kādā brīdī saproti, ka esi tikai devējs. Gribi arī ko saņemt pretī. Kaut kripatu. Jūties kā asinsūcēju piebeigta , bez spēka un vēlmes kaut ko darīt. Un viņas drūmasi vīrs pateicis, ka visas sievietes pēc 35 esot jāizbaro polārlapsām. Nu piedod, Ira, bet es patiešām tik gardi smējusies sen nebiju. Tas tak ritīgi V. garā tā runāt. Vecais sviesta zaķis. Tā kā Irai nākamajā gadā paliek 40, tad laikam V. uzsita pa vājo punktu. Kaut gan Ira varētu derēt žurnāla rakstam par to, ka novecošana ir tikai mīts un attieksmes jautājums. Viņa ir viena no skaistākajā sievietēm, ko esmu sastapusi. Beibe tikko svaigi salauzusi sava 23 gadīgā trenera sirdi un vēl ņem vērā vīra muļķīgās replikas. Bet par ko priecājos? Par to, ka tas tikai mirklis skumju. Savā pozitīvismā Ira nolēmusi savas grandiozās jubilejas viesus iepriecināt ar uzstāšanos. Dziedāšot kaut ko skaistu! Sprādziens ! Riktīga krievu sieviete, kurai vienalga, ko par viņu domā sveši cilvēki, kurai sirds ir tik plaša kā Ukrainas stepes.
Nebrīnīšos, ja dziedās šo dziesmu - nekas cits viņai mašīnā vairs neskan
Es zinu, ka sen neesmu bijusi ciemos. Neesam sēdējušas mansardā, kur var noslēpties no visiem, dzert vīnu, pīpēt un mierīgi runāties. Smaržo pēc koka un pa jumta logiem var redzēt debesis.
- parunā vēl ar mani mazliet
- es jau nekur nesteidzos, tepat vien esmu