Vakar, lai nokļūtu mājās, bij varen jāpierāda sava drosme un apņemšanās. Brīvības / Lāčplēša krustojums sastāvēja no milzīgām peļķēm. Mašīnas pīpina, cilvēki drūzmējas pie biedējošā milzu slapjuma. Pāri pārlec tik 2metrīgs onka ar ļoti garām kājām. Beidzot sadūšojamies un iegrimstam žļurgā tikai līdz potītēm. Nākamā šķēršļu zona- sniega valnis Ģertrūdes ielas pieturā. Lai iekāptu savā trolejbusā, veicu manevru, kura rezultātā esmu ar vienu ceļgalu netīrā sniegā, ar otru kāju paslīdējusi zem trolejbusa. Aš pusšpagats. Ūsains vīrietis aiz rokas mani ierauj trolejbusā. Nākamjā pieturā sniega valnī iekāpj tantuks ar maisiem. Tālāk netiek un, izmisīgi plivinot roķeles ar tarbām, kliedz- padažģiķe menja!!!! Ūsainais vīrietis atkal ir uzdevuma augstumos - izlec no trolejbusa, iemet tarbas, aiz vidukļa kā pūciņu izceļ no kupenas tantuku un ieliek trolejbusā. Nākamjā pieturā no sniega aiz roķelēm tiek ievilkti 3 sīkie ar ragavām. Nu pēc tam jau tīrie sīkumi- aizslidot pa Bŗivības ielas ietvēm līdz manai ielai. Vienīgais perfektais pleķītis Rīgā ir mūsu pagalms. Ielas pusē ietve tīra, pagalmā sniega mūris, sniegavīrs un nekad modrību nezaudējošā sētniece zaļā mētelītī un ar lāpstu padusē. Zdrastje, zima prishla. |
Vecmammas lielajā jubilejā vēroju savu brālēnu un viņa meitiņas. To apburošo ainu, kad lielais tētis atzveļas dīvānā un katrā padusē viņam ieritinās mazās. Meitenes viņu dievina. Pat uz tualeti viņam neļauj iet- iešot līdzi :) Man pietrūkst tādu atmiņu. Mani vecāki izšķīrās, kad man bija 7 gadi. Es to neuztvēru kā traģēdiju. Un nekad neapzinājos tēta trūkumu. Viņš bieži bija pie manis ar grāmatu kaudzi padusē dāvanai un našķiem, spēlējām šahu, viņš uzmanīgi klausījās jaunumus par maniem dabas pētniecības jaunumiem, es palīdzēju viņam ķert tārpus makšķerēšanai, braucu pie viņa ciemoties, zvanīju vakaros papļāpāt. Man ir divas mammas un pati mīļākā māsa pasaulē, pateicoties tam, ka vecāki izšķīrās. Tētis un mamma viens par otru izteicās tikai vislabākajiem vārdiem. Vārdu sakot- tā nebija riebīga šķiršanās. Bet tikai vērojot brālēnu un viņa eņģļiem līdzīgās meitenītes, es sajutu to, kā man nekad nav bijis. Ka katru vakaru varu ieritināties blakus tētim un stāstīt visu, kas uz sirds. Tieši tētim. |
"Zhalko devku. Pamrojot. Ot ostroj gonorarnoj nedostatochnosti" tiem , kas ar krievu valodu uz Jūs, "gonorar" nav nekas saistībā ar sts |
lasīt grāmatu par marionešu veidošanu ir ekstrēms pasākums. It sevišķi sadaļa par acīm. Pusnakts, krēsla, marionešu biedējošais skatiens no grāmatas lapaspusēm. Dizzy cenšas neitralizēt atmosfēru ar vaiļas svecēm un rozā pledu. Bet grāmata aizraujoša. |
Shis nu bus stasts, kuram sanjemties man vajadzeja ljoti ilgi. Stasts par to ka Dizzy 2 reizes pardeva par pudeli 1. Par manu teti, kursh nu vairs nav starp mums ir un ir bijis lieliskakais tetis pasaule. Bet mana berniba vinjam bishki samisejas. Ar to dzershanu.Negribu iegrimt detaljas, kuras absoluti nav svarigas, bez zinu, ka mamma uzstadija ultimatu- vai nu beidz dzert vai shkjiramies. Un mana mamma ir traka- ja ko pasaka, tad ta ar ir. Tikai pardzivojot visu to, par ko rakstishu stasta nr. 2., es saprotu mammu. To arpratu, izmisumu, bezspecibu, kas jaizjut, esot blakus alkaholikjim. Tapec mammas lemumu neviena bridi nenosodu. Man ir tikai 2 trakas atminjas no bernibas. Pirma, kad mamma mani ar teti aizsutija pec limonades un tetis mani novazaja lidzi visu dienu pie draugiem dzerdams. Majas atnacu ar savam 20 kapeikam rokjele, limonadi ta ari nedabujusi. Un otra- kad jaungada nakti tetis debili smaididams iestreipuljo majas un uzdavina man no kabatas izvilktu sanjurcitu koshljeni. Nu ja, tatad tetim bija ultimats- dzert vai saglabat gjimeni. Teoretiski vinsh savu mazo princesi iemainija pret pudeli. Pec shkjirshanas tetis beidza dzer, domaju, ka shis zaudejums vinjam bishki apskaidroja pratu. Reizem domaju, ka mana berniba ir mesli Madas bernibai. Vinjai vismaz nebija jaredz shads tetis. Stasts nr 2. Par puisi, ar kuru kopa bijam. Nja, laikam gandriz gadu. Kadi 3 meneshi iemileshanas faze, parejais-lidzatkariba. Atkal negribu iesligt detaljas. Man fiziski nelabi par to domajot vien. Tikai patreiz man gruti izskaidrot kaa es visu to izcietu, nenodzeros, nesajuku prata. Un kapec vienkarshi negaju projam. Bet tam es iemeslu zinu. Mana stulba pienakuma apzinja. Un tas, ka zinaju, ka vinjam neviena nav. Vecaki nodzerushies. Bralis, kuram izmisuma bridi zvaniju pasaka, ka vinji ir sveshi cilveki. Un prieksh manis tas ir ljaunakais murgs- jau iedomajoties vien kaa ir dzivot, kad tev neviena nav. Tapec ari paliku, kamer vien speju. Uzklausiju brecienus par to, ka esmu vainiga visas pasaules bedas, mekleju arstus, skreju uz aptieku pec zalem. Puisim bija shausmigas niknuma lekmes, kad meta pret sienu gan nazhus, gan traukus, trieca duri blakus manai sejai. Viena nakti raudot man uznaca tada panikas lekme, ka saka trukt elpa un bija jasauc arsts. Tas vinju taa sabiedeja, ka lika partraukt dzert uz 2 dienam. Jaa, tikai 2 dienas skaidra visa shaja laikaa. Un nedomajiet ka runa ir par kadu deklasetu elementu. Nee, smuks uzvalcinsh, sportists, ar naudu un darbu viss ok, pie tam darbs atbildigs. No malas jus nekad nepateiktu, ka viss ir shitik traki. Kad jadzer nemitigi, ka radas murgi, atminjas zudumi, shausmigas panikas lekmes, izsitumi lekmju laika, rokas tric ta, ja neiedzersi, ka kafija janes lidz galdinjam man. Sap viss- galva, nieres, aknas. Bezpalidzibas sajutas un nespeja cinities ar pretinieku un draugu vienlaikus- alkaholu. Reiz musu trakuma lekme sastridejamies Sky veikala. Skats- pie kasem stav smuki sagjerbta meitenite un smuki apgerbtam dzhekam raudadama pilna balsi ludz- ludzu, ludzu nedzer. Velk ara no rokas pudeli. Un visnh asaram acis kliedz- ej projam, ej projam. Ja, man bija pofig, kursh mani taja bridi redzes un ko padomas. Un atkal- iemainit meiteni pret pudeli. Tapec, ka taja bridi atkarigajam viss ir vienalga. Ir tikai vinsh un pudele. Punktu pielika pazistama narkologje, pie kuras biju aizgajusi meklet palidzibu. Nevienu nevar izglabt, glab sevi, kamer vel vari. Kad pedejo reizi edi? Paskaties uz sevi spoguli, kur tev acis pazudushas? Samelojies, ka ir zaudejis darbu, lai mani iemanitu pie sevis, puisis solija izdarit pashnavibu. Sazvaniju vinja brali, atro palidzibu, jo zinaju, ka ar dzerajiem neviens nejemas, bet ar suicida draudiemgan. Aizvedam uz Tvaika ielu. Izkapjot no mashinas pie savas majas sapratu, ka esmu briva. Tani bridi es pirmo reizi pa visu sho laiku uzelpoju. Laura teica, ka izskatos it ka man butu nonjemts lasts. Es beidzot smaidiju. Pusgadu gan vinsh mani vel terorizeja, draudot ar labu un ljauno, bet tas viss jau bija tik talu un cita realitate. Katra zinja pec visa shi notikuma es ilgu laiku vispar nespeju lietot alkaholu. No smakas vien man kljuva slikti. Neviens nav pasargats no shis nelaimes. Andris, Māris, Vaira, SAnta,Anita, Jānis, Elīna,Dace, Aigars, Irita, Irīna, Samanta, Andrejs, Andrejs 2, Andris, Mārtiņš - tie ir tikai daži mani pazinjas, kuru dzīves ir postījis alkahols. Tas nešķiro gudros un pārtikušos no mulkjiem un kretiniem. Tas posta, laupa, lauž un nobeidz. Brauciet nodzerties uz Lasvegasu. Ja esat viens šajā pasaulē. Nelieciet savai mātei, meitai, draudzenei, dēlam raudāt, nepostiet viņu dzīves. Nepārdodiet mīlestibu par pudeli |