CREATIONS · OF · CURIOUS · MIND

palasījos neverending  un gribēju kaut ko pateikt. Bet saprotu, ka nevaru. Ietērpt pietiekami skaidros vārdos to, par ko pēdējā laikā domāju. Tāda nesakarīga buldurēšana vien sanāk.

Par to, ka negribu iemīlēties.

Par to, kā skatījos uz Igoru un domāju, ka viņš ir patjerenij čelovek. Ka viņš ir zaudējis cerību. 

Par Imku, kurš man stāstīja. Negribīgi. Par to, ka viņam patīk kāda meitene. ļoti. Un kad viņa spēra soli pretīm, viņš atgrūda. Tāpēc, ka nenormāli bail.

Par to, ka kaut kad pavasarī teicu - es tevi mīlu, bet nespēju būt ar tevi kopā.

Par mīlestību, kura nekad nebeidzas. Par manu labāko draugu, kuru pazīstu jau pārāk sen, lai aizmirstu. Mēs bijām bērni, kad satikāmies. Mīlējām viens otru pirmo reizi. Izšķīrāmies. Un atkal kopā, bet kā draugi. Man viņš zvanīja no armijas un es rakstīju vēstules. Es turēju viņa roku, kad viņš reanimācijā pirmo reizi atvēra acis. Viņš manu naktī, kad nomira mans tētis. Kopā raudājām par nelaimīgu mīlestību un priecājāmies, kad kādam no mums veicās. Tikai viņam varu ielīst azotē, bimbāt un naivi jautāt- nu kāpēc tā? Tā dzīvē notiek, saulīt. Mīlestība mainīgā izpausmē nezaudējot savu patieso jēgu. Ka nav svarīgi kā. Bet priecājies, ka atradi šo cilvēku starp visiem.

Par to, ka esam tik sačakarēti. Baidamies paši no sevis. Jo mīlestība stipros aizvedīs pie patiesības. Bet vājos- pašiem pie sevis.

Par to, ka manī ir haoss. Un vēl neesmu sapratusi ne pusi no man paredzētā.

Par to, ka zaudēt ticību ir smagākais grēks.

 

 

 

 

vēl 2 stundas un sākas atvaļinājums.
wiiiiiiiiiii