40kHz + 2.3kHz parāda, cik lineārs ir basinieks, ja tam līdztekus basiem jāspēj atskaņot arī vidējās frekvences, kā tas ir, piemēram, S30. (Kas šajā ziņā subjektīvi ir pat diezgan nesliktas, lai arī mērījis neesmu, jo PSRS laika skaļruņiem pieliku punktu jau krietni sen. 4A32 gan tieši IMD mērījumos ir izcili -šaura magnētiskā sprauga, zema rezonanse, vieglas spoles un membrānas. Bet SPL ir ļoti limitēts.)
Ļoti no svara ir kā uzbūvēts a) motors, b) piekare. Piemēram, vai būtiski mainās spoles L, pārvietojoties magnēta laukā - labāk, ja mazāk, un vai piekares elastības modulis ir simetrisks (labāk, ja simetrisks, lai arī slēgtajai kastei labāk der asimetrisks, jo lai saspiestu un retinātu vienāda tilpuma gaisu nepieciešams atškirīgs spēks, bet šo reti kad ņem vērā), un vai elastības modulis pakāpeniski samazinās, palielinoties membrānas svārstību amplitūdai (labāk, ja palielinās). Tipiskie Klippel metodes parametri.
Visu šo tipu nelinearitātes uzskatāmi parādās kā IMD "adatas", kad IMD mēra ar lielas amplitūdas zemfrekvenci kombinācijā ar vidējā-augšējā diapazona frekvenci ausij jutīgākajā diapazonā attiecībā kas izvēlētas, lai būtu pēc iespējas tālāk no dalīšanās vienai ar otru bez atlikuma ar 2, 3, 4 u.t.t. (tāpēc 2.3kHz nevis 2kHz), tātad neharmoniskas.
Mērījums 40kHz + 2.3kHz spektrāli ir tuvs vidēji "grūta", bet plaši izplatīta tipa mūzikai, piem., pomūzika ar izteiktiem basiem, džezs ar kontrabasu un vokālu, ekstrēmākā versijā - dabsteps un līdzīgi žanri.
Simfoniskā mūzika ir visgrūtākais materiāls, un tam spektrāli tuvākais līdzīgākais ir multitone IMD tests, jo simfonijās ir daudz vienlaicīgi savstarpēji neharmonisku komponenšu, reizē baigais SPL ffff vietās.

Jā, MLS un svīpam AFR sakrīt. Izmantoju perodic noise, jo tas ar garu sequence length mērot telpā man dod atkārtojamāku rezultātu uz basiem un kā rozā troksnis ļauj uzreiz arī subjektīvi sadzirdēt, ja kaut kas īsti nav kārtībā ar spektrālo balansu.

Tikai pārejot no multitone mērījumiem uz jebkuru citu, ir jāatceras pārslēgt Signal Window uz Kaiser7.