Sūrreālisms - Post a comment

Tiku pie atvaļinājuma, kurš skrēja un aizskrēja vēja spārniem – nemaz nepamanīju kad jau klāt bija diena, kad jādodas uz darbu. Viss labais beidzas tik ātri, ehh.
Lai nu kā – atvaļinājuma laikā izklaidējos, spēlēju PlayStation, un radīju skaistu un ļoti funkcionālu lietu, bez kuras bija un būtu kā bez rokām.
Viss sākās ar ideju – radīt disku skapi, jo man vairs nebija kur likt DVD, PS2, PS1 un parastos diskus – vieta, kurā tos liku līdz šim, nebija tam paredzēta un tā bija pārpildīta – diskus nācās likt uz palodzes.
Tad nu radās šī mirkļa ideja, kurai bija labvēlīga augsne – atvaļinājuma sākums, atvaļinājuma nauda un kaudze brīvā laika.

Radīšanas process sākās ar Kuršos pirktu drāts ruļļa locīšanu skaistās 10cm garās detaļās, kuras nosaucu par disku sliedēm, jo uz tām balstīsies visi dažādo formu un izmēru disku vāciņi. Detaļu locīšanas/kniebšanas laikā domāju: cik disku man tur saies? Pagaidām vēl orientējos uz četriem simtiem.
Knaibles knakšķēja un skanēja, vidēji dienā radot 100 detaļas. Pavisam tika uzlocītas vismaz 700 detaļas, kuru radīšanas laikā pazuda turpat 4 drāts ruļļi, kur sarullēti bija 25m cinkotas drāts.
Pēcāk ķēros pie ideju konkretizēšanas uz papīra – nopirku A3 zīmēšanas papīru un ņēmos ķēpāties un domāt skapja vizuālo tēlu un funkcionalitāti. Bija daudz ideju, daļa no tām tika izmestas dažādu iemeslu dēļ.
Visvairāk man patika ideja iestrādāt atsevišķu slēdzamu nodalījumu ar durtiņām, kurā glabāt disku mapes un vēl visādu izmēru diskus, kuriem nebūtu vieta pamatvietās, bet ideja guva sāpīgu galu vēlākā izstrādes gaitā.
Kad biju uz papīra uzmetis skapja (ar durtiņām) ideju, pirku finieri. Vēlāk to man piegādāja, bet dabūju viens to stiept uz 4. stāvu (publisks fui Kuršu piegādes servisam, kura darbība aprobežojas ar atvešanu līdz namam, tikšanu vaļā, aizbraukšanu tālāk). Biju uznesis augšā savu 15mm finiera plāksni, kuras izmēri bija ~1550 x 1550.
Pēc tam jau nācās atgriezties pie vecās “mīlas” matemātikas. Novēroju abpusējas antipātijas, kuras bija saglabājušās jau no skolas laikiem. Šīs attiecības mani darīja traku, manas smadzenes čīkstēja, līdz beidzot vaigu sviedros biju atzīmējis visas izgriežamās detaļas un finieris bija gatavs sagriešanai.
Tiku pie Makitas instrumentiem un ķēros pie griešanas, bet te atkal sapratu, ka vecā draudzene Matemātika jāsauc palīgos, jo iezīmētās līnijas nebija vairs derīgas, jo rokas man grieza robaini, kura dēļ nācās pārskatīt puzli ar nosaukumu: “kā racionālāk izmantot finieri”. Puzli pārliku pēc principa – perfektāk sanākušos griezumus jādod detaļām, kuras būs redzamas lietas priekšpusē. Par aizmuguri galīgi neuztraucos, jo tur neviens perfektumu nemeklēs. Tad nu nācās zīmēt pa jaunam, atliekot nākamās detaļas kontūras uz finiera pēc iepriekšējās detaļas izgriešanas.

Pēc vairāku uzmanības pilnu stundu darba biju izgriezis visas nepieciešamās detaļas. Pāri palika finieris durtiņu idejas realizēšanai.
Un tad ķēros pie caurumu atlikšanas un urbšanas 5 detaļās. Un šeit nu sastapos ar problēmu, kuras dēļ izkūpēja gaisā mana durtiņu ideja, jo biju samērījis un saurbis simtiem caurumiņu vitāli svarīgā detaļā – nesakrita pretējās puses par 5mm. NEPIEDODAMA KĻŪDA, kuras dēļ saurbtā detaļa bija metama ārā. Tās atkal-radīšanā tika izmantota pēdējā finiera palieka, tādējādi durtiņu idejai finieris vairs pāri nepalika. Šeit smagi cieta mans iekšējais perfekcionists, kura ciešanu dēļ kļuvu pikts, nelāgs, dusmīgs, uzvilkts, u.tml. Sākotnēji man pāri darīja matemātika, bet tagad vēl šāda neraža. Bet tad maiga sievietes balss teica aptuveni šādus vārdus: “kuš, varbūt bez durtiņām būs labāk?!”
Padomāju un izdomāju, ka varbūt tā arī būs. Galu galā – nekas cits vairs neatlika! Nācās iet uz vienkāršoto – bezdurtiņu variantu, kurš arī tika realizēts.
Jap, vislielākās problēmas bija ar caurumiņu alikšanu – nedrīkstēja būt pat ne pus milimetra kļūda un abām pusēm bija jāsakrīt 100%. Tad nu te bija ko noņemties. Izdomāju vairākus variantus, iegādājos dažādas lietas ar ko to sasniegt, bet tas viss nedeva rezultātus. Beigās izdomāju vienkārši apzīmēt lineālu ar iedaļu atzīmēm, lai nav visu laiku jāskaita milimetri, un tad apzīmēto lineālu ar abpusēji līpošo līmlenti pielīmēt pie urbjamās detaļas, lai nenotiktu nobīde. Šī ideja gāja kā smērēta un tā deva vēlamos rezultātus. Un pēc dažām dienām tika uzzīmētas 1224 atzīmes, kuras norādīja vietu, kur nepieciešams 4mm urbums sliedes iestiprināšanai. Vēlāk atzīmju vietās ar improvizētu īlenu (mazs krustiņa skrūvgriezis) iebakstīju bedrītes, lai improvizētais urbis (gravēšanas uzgalis mazam Skil instrumentam) neuztaisa caurumu citviet kā gribēts. Kad beidzot 1224 caurumi bija izurbti, varēju domāt par kopā salikšanas padarīšanu – par izdomāšanu kā salikt visu kopā – cik un kur ko skrūvēt un kur kā stiprināt ar citiem paņēmieniem. Izdomāju ārējo konstrukciju skrūvēt ar pamatīgām mēbeļu dekoratīvajām skrūvēm, kuras pievelkamas ar seškanti, bet starpsienas stiprināt ar tapiņām. Bija tikai jautājums – kur lai ņem tapiņas? Taisīt pašam nebūtu gluži perfekti – tātad jāpērk veikalā būtu.
Apvaicājos divos veikalos – visur teica, ka nav. Tad nu izdomāju improvizētu variantu – tapiņas būs no metāla, un par tapiņām kļūs metāla kniedes. Voila!
Atlika piemeklēt vēlamo galviņas izmēru un lieta darīta.

Tā nu nācās padraudzēties atkal ar matemātiku un izdomāt vietas, kurās tiks skrūvētas skrūves un kurās tiks dzītas tapiņas. Kad tas bija darīts, izurbu caurumus skrūvēm/tapiņām.
Tad nu bija gatavs viss kopā likšanai, un saliekot kopā sanāca 1.bildē redzamā aina. No prieka un perfektuma izkusu, saķerdams orgasmu. Bija tikai 0.5 mm kļūda visā konstrukcijā – viss bija perfekti, ņam.
Vēl nebija dekoratīvā lieta pie pamata, kura ievirzīta uz iekšu – pamats bija atsegts. Bet tūlīt pat uztaisīju to lietu un skapis kļuva tieši tāds, kāds redzams attēlā – kreisajā pusē kolonna 60 PS1 diskiem (ja pareizi atceros skaitu), pa vidu 2 kolonnas 70 DVD diskiem (vieta 140 DVD kopā, ja pareizi atceros skaitu) un pa labi kolonna 103 parastajiem CD. Skaists skapis visai manai niecīgajai dažādo CD kolekcijai.
Atlika lakošanas darbi. No sākuma veikalos pēc parauga iepatikās sarkankoka beiclaka. Izmēģināju mājās un smagi vīlos – bija sarkans kā pērtiķa pakaļa, nevis sulīgi sārti brūns, kāds bija paraudziņā.
Nācās meklēt jaunu laku. Devos uz Kuršiem un tur izvēlējāmies ar konsultantu Kiva laku, kura mums abiem iepatikās, jo tā deva antīku paskatu un skaisti izcēla šķiedru. Uz vietas izmēģinājām – aplakojām vienu dēli, un skaidri bija redzams rezultāts. Ņemams rezultāts. Devos mājās ar 900ml lakas bunduli un otām, krāsas vanniņu.
Izmēģināju produktu uz izbrāķētās finiera detaļas. Un vīlos otās – maitas vilka švīkas! Arī dārgās otas vilka švīkas. Bet tās nevarēju pieļaut, jo tā ir beiclaka – atpakaļceļa pēc lakošanas uzsākšanas nebūs.
Tad nu domājām ar vienu kā būs būt – un šis ieminējās, ka savu veco braucamo krāsojis ar parasto trauku švammi, un švīkas esot bijušas turpat vai nemanāmas. Joka pēc nolēmu pamēģināt, un uzlakotais uz izbrāķētā finiera man ļoti patika, jo lakojot ar švammi daudz vairāk izcēlās koksnes baudāmā tekstūra un rezultāts bija acij daudz tīkamāks.
Tad nu vēl domāju, ka vēlos tomēr to sarkano pieskaņu. Tāpēc ņēmu to pašu izbrāķēto detaļu un no otras puses aplakoju ar dažādām laku kombinācijām – pa priekšu uzklājot vienu laku tik un tik kārtās, tad otru. Variēja kārtas un laku pozīcijas starp kārtām. Diena pagāja lakojot – meklējot īsto toni. Nākamās dienas sākumā redzēju rezultātus, bet īsti neviens negāja pie sirds – nesanāca dabūt piesātināti brūnu toni ar sarkanu dzirksti.
Tāpēc izdomāju nebojāt Kuršos iegūtās lakas antīkā efekta toni – lakoju ar to vien. Jap, bija grūti uzlikt vienmērīgu kārtu bez pleķiem. Ļoti grūti, un man tas nesanāca – bija un ir daudz efektu. Atkal te mans perfekcionists gāja pa gaisu. Biju pikts, ļauns, dusmīgs un zākāju savu darbu, tizlās rokas. Un tad atkal maiga sievietes balss, kura teica aptuveni šādus vārdus: “Wow, viss ir forši, nomierinies, viss ir labi, man patīk”. Šie vārdi bija kā spēcinoša mūzika, un es turpināju darbu, uzlūkodams šos defektus par efektiem esam. Un paties, es jums saku, tas raibums kļuva acij tīkams.

Sāku likt izurbtajos caurumos izlocītās detaļas, un pēc puses izdarītā ar ieliktiem PlayStation diskiem lieta izskatījās tāda kā 2. bildē. Un pēc visa izdarītā kā 3. attēlā.
Viss bija nolakots un skaists – visur saspraustas sliedes – atlika uztaisīt aizmuguri. No sākuma devos preskartona meklējumos, skatoties tur, kur to man nevajag – gultas veļas kastē, vecos skapjos, u.tml. Daži potenciāli kandidāti bija, bet viens izrādījās 5mm par mazu, otrs ieguves ceļā saplīsa. Tad nu nekas neatlika kā sazvanīt tuvāko būvlietu veikalu un no tā iegūt preskartonu. Interesanti mēs to nesām mājās, hehe. Gājām, bloķējot visu Barona ielas kreisās puses ietvi (ejot no centra uz Bērnu Pasauli), ķerot tajā meitenes un smejoties, tēlojot, ka preskartons ir nežēlīgi smags. Šādus jokus pamudināja tas, ka noliktavas strādnieks to ar trīcošām rokām, pēdējiem spēkiem vilka ārā no noliktavas. Nabadziņš kādas 3 dienas ēdis nebijis laikam. Un joki turpinājās līdz galamērķim – istabas sienai. Preskartona ienešanai dzīvoklī tēlojām nenormāli advancēto brigādi. Vērām vaļā dubultās durvis un viens no mums nodarbojās ar koordinēšanu un lamāšanu. Kad preskartons bija vietā, smiekli rimušies, varēja darbu turpināt, kuru turpināju nākamajā dienā.
Tad nu izgriezu no pārlielā preskartona savu detaļiņu, nolakoju to art to pašu laku – 2 kārtas, izdomāju stiprinājumu galos (piešuvu mazās nagliņas) un visu saliku kopā. Sanāca man gandrīz gala produkts – tāds, kāds redzams 4. bildē.
Tad saliku iekšā diskus un sanāca man 5. bilde – gandrīz gatava lieta.
Vēl atliek tikai nolakot tās vietas, kur redzams finiera finierisms tā, lai finiera finierisms kļūtu neredzams. Un tad vēl potenciāli var ierīkot stikla durvis. Tikai nezinu vai tas kādreiz tiks darīts.

Tad nu tā – šādi pagāja liela atvaļinājuma daļa – lietas radīšanā, bez kuras nu nekādi!