Sūrreālisms - Vladimirs Kuzmiščevs “Maiju priesteru noslēpums”, 1971

Laiks: agrīnie tīņa laiki vai arī jaušama to vēsma gaisā. Telpa: Bērnu klīniskās universitātes slimnīca Vienības gatvē.
Bērns – topošais vīriešcilvēks – izlasījis kārtējo grāmatu no Doktora Dūlitla sērijas, kuras viņam pirka tētis. Viņam apnīk arī rotaļāties ar slimnīcā esošajām ārzemju rotaļlietām (visbiežāk tā bija daudzstāvu garāža ar kustīgām detaļām un mašīnīti). Arī Motoples no Marsa un Bruņurupučus Nindzjas nerāda tik bieži, cik viņam gribētos.
Bērns pieiet pie slimnīcas nodaļā izvietotā grāmatu plaukta, cerībā tur atrast ko sev piemērotu, lai aizpildītu tukšumu. Zēns šķirsta plauktā esošo grāmatu aizmugurītes un savas neviltotās bērna intereses skubināts, caurlūko šīs lielo onkuļu un tanšu grāmatas un domā – skāde, tur tak nav nevienas pašas grāmatas man – visur tikai burtiņi, bet bildīšu nav, turklāt cik daudz un cik maziņi ir šie burtiņi!.
Un tomēr – puika turpina šķirstīt un apstājas pie vienas attēliem bagātas grāmatas, kuras nosaukumā ir atslēgvārds “Noslēpums”. Viņš ieskatās dziļāk un atrod vēl pāris atslēgvārdus: maiji, inki, Amerika, konkistadors, iznīcināja, reliģija, rakstība, kalendārs, mīlestība, matemātika, templis, upurēšana, maiss (kukurūza)... Šāda kombinācija trāpa desmitniekā – bērns ir priecīgs un, sajutis piedzīvojumu kāri, domā sev saprotamā valodā izvilkt šos piedzīvojumus no grāmatas. Bet vēlāk viņš atrod vilšanos.
Teksts pagalam viņam nelasās. Tas, iespējams, ir par nopietnu šim bērnam. Bet tur ir tik daudz zīmējumu un attēlu!!! Bērns ķeras klāt to aplūkošanai un nu jau viņš priecājas par maiju rituālistisko mākslas, dievību un priekšmetu atveidojumiem uz grāmatas vāka un tās iekšpusē, par hieroglifiem, “kuri ir kā mazas vabolītes, kuras šaudās visapkārt”, par lietām, kuras šajos mazajos attēlos bērna prāts var atrast (sunīti, skeletiņu, cilvēka seju, ausi, degunu, gliemezi, zvīņas...). Un starp attēliem viņš arī nedaudz palasa šo grāmatu – un joprojām tā bērnam nelasās.
Bet varbūt viņš tika pie jaunas Dūlitla grāmatas? Vai arī bija laiks doties prom no slimnīcas? Katrā ziņā – grāmata (kuras biezums un burtu izmērs arī šo bērnu atbaidīja) tika nolikta maliņā un sev, savās atmiņās, viņš bija paņēmis var teikt, ka tikai šos vienkāršajā, bet teiksmainajā izpildījumā veiktos, tēlaini sarežģītos un jēgpilni dziļos zīmējumus, kā arī nosaukumu, vāka dizainu un dažas rindas no grāmatas...

Laiks: tagadne; vieta: VZD, pie darba datora.
Kopš tā bērna laika ir pagājuši vismaz padsmit gadi!
Atminos, ka slimnīcas bibliotēkā bija vēl kāda grāmata par Centrālās Amerikas senajām civilizācijām un to apbrīnojami diženajiem zinātnes, arhitektūras un kultūras sasniegumiem. Tā bija novele vai romāns.
Stāsta grāmata, tamdēļ tā šim bērnam gāja vieglāk iekšā - no tās pat atminos dažas ainas, kuras manī projicēja lasītās rindas: naksnīgs lidlauks tropisko mežu vidū, zem kura stiepjas tumša eja, kurā notiek darbība... Bet grāmatas nosaukumu neatceros.
Iespējams, grāmatas vizuālais noformējums ir manā atmiņā – tikai vajag atrast vietu šī attēla projicēšanai (ekrānu), vajag atkal ieraudzīt šo grāmatu, tieši to sējumu.

Šādu atgriešanās cerību dod aplūkojamajā grāmatā (Maiju priesteru noslēpums) esošās atsauces uz citiem darbiem par šīm apbrīnojamajām, attīstītajām civilizācijām, kuras cēla prātam netveramus tempļus, svētnīcas, veselus to kompleksus un ansambļus, kuras radīja sev valodas, rakstību, reliģiju un visādi citādi sasodīti attīstītu kultūru; kuras iznīcināja iekarotāji, kuri sev “atklāja” “Jauno Pasauli” un ar kuras “civilizēto” “kārtību” šie Eiropieši BURTISKI iznīcināja un sagrāva šīs civilizācijas, iznīcinot (sadedzinot) to diženumu nesējus: rokrakstus.

Bet, nesteidzoties notikumiem priekšā, jāpiezīmē, ka Maiju priesteru noslēpumu es pavisam nejauši atradu kādā grāmatām bagātā ģimenē, caurlūkojot daudzos plauktus. Un tad, sajūsmināts, atradu pazīstamo nosaukumu un vāku, tā dizainu. Automātiski pieteicos pie šīs grāmatas lasīšanas! Un nu, kā jau noprotat, esmu to izlasījis.

Tajā ir apmēram šāda struktūra, kurā ievīts visnotaļ pamatīgs informācijas klāsts par maijiem:
Pirmā daļa – tās spožums ir populārzinātniskā valodā (ar noslieci uz eksaktumu) pasniegts virspusējs maiju rakstības apskats (kura tiek pabeigta trešajā daļā) un visnotaļ pamatīgs kalendāra un matemātikas apskats.
Otrā daļa – favorītdaļa, šķiet – satur vēl vairāk šajā viegli uztveramajā populārzinātniskajā valodā sniegtās informācijas par maiju ģenialitāti (mierīgi un stabili stāv blakus, piemēram, Senajai Ēģiptei), vēl vairāk uz autora personiskās pieredzes (pabijis drupās) bāzes saknēti nelieli prozas stāstiņi ar vēsturiskai realitātei tuvinātu īstenības izjūtu, kuros atspoguļojas apbrīnojamā arhitektūra, maiju reliģija, sociālā hierarhija (šķiru sabiedrība) un kara gaitas, maiju priesteru, karagūstekņu (vergi) un vienkāršās tautas ikdiena, lauksaimniecība, kura strikti bāzēta (vai arī otrādi) uz priesteru izstrādāto, ar mistisko un bīstamo, nepieejamo auru apvīto kalendāru, kurš ir precīzāks par to kalendāru, kuru lietojam mēs šodien (!).
Trešā daļa arīdzan sniedz to pašu, ko pirmās divas, bet akcents ir uz maiju hieroglifiskās rakstības atklāšanu un smago atšifrēšanas gaitu, kā arī ir informācija par to cilvēku, kurš, pamatojoties uz citu paveikto, paveica maiju rakstu zīmju atšifrēšanu – par Padomju zinātnieku Juriju Knozorovu.

Protams, ņemot vērā to, ka grāmata radīta PSRS laikos, tajā (jāsaka: pilnīgi pamatoti) saulītē tiek celts ģeniālā Knozorova ģeniālais veikums, bet Amerikas zinātnieki, sevišķi viens, tiek pērts (atkal jāsaka: pamatoti (kāpēc? Par to ir grāmatā!)).

Un šāda ārkārtīgi patīkama (informācija par maijiem + autora daiļrade, tēlainie apraksti un fikcionālie, tomēr tik reālistiskie stāsti) kokteiļa rezultātā es burtiski iemīlos maiju kultūrā, neskatoties uz to, ka tā ar konveijera cienīgu ātrumu piekopa cilvēku upurēšanu izsalkušajiem un nepiesātinātajiem dieviem. Bet, varbūt arī otrādi – nevar kaut ko nemīlēt un zākāt tikai tāpēc, ka nav mums kaut kas saprotams. Beigu galā – upurēšana bija neatņemama maiju kultūras sastāvdaļa, lai gan bija reiz arī pusdievs, kuram uz mirkli izdevās apturēt šo praksi.

Jā – iemīlēšanās mistiskajā, mākslinieciskajā un pat tumšajā maiju kultūrā, neskatoties uz nesaprotamo – tas ir pareizs vārdu kopums.
Tikai žēl, ka pie šīs atziņas nenonāca spāņu kokinstadori, kuri, maskējoties aiz kristietības, burtiski noslaucīja šo grāmatas lasīšanas laikā iemīlēto, apbrīnoto un cildināto, tūkstošiem gadu pastāvējušo civilizāciju no Zemes sejas. Tie ne tikai novērsa tās netraucētu tālāku attīstību – piespiedu kārtā kristot šos indiāņus, bet iznīcināja arī to vēsturi – sadedzināja rokrakstus un citas lietas, kuras tika uzskatītas par ķecerībām, ar mērķi – lai nekas no pagāniskā, pie kā atgriezties, nepaliek. Un viņiem tas sasodīti labi izdevās. Pat talantīgi, jāsaka. No simtiem rokrakstu grāmatu līdz mūsdienām ir palikušas tikai trīs, kuras ir nevis ir laika zoba grauztas, bet gandrīz notiesātas.
Kāpēc idiotiskā inkvizīcija atrada Jauno pasauli? Kāpēc iznīcināja, sējot taustāmas skumjas manī. Manī ir tikai viena virziena domas: reliģiskais fanātisms, aiz kura var paslēpt pat no sūdiem veidotus Alpus, apvienojumā instinktīvām bailēm no nesaprotamā, kurš tādējādi šķiet bīstams esam – tāds, kuram labāk nebūt Zemes virsū.
Bet, jāsaka – arī šajā gadījumā ļaunums ar labumu devās roku rokās šajās muļķīgajās, iznīcinošajās gaitās: kokinstadori nodrošināja pamatu maiju raksta zīmju, līdz ar to kultūras, izprašanai, pierakstot viņu fonētiskos hieroglifus (kuri sastādīja kādu desmito daļu no kopējā skaita) kopā ar latīņu burtiem. Diego de Landas alfabēts – uz tā, kā arī uz sava prāta spēju pamata, Knozorovs arī paveica savu brīnumu – atšifrēja maiju rakstu zīmes, pavērdams mums, lasītājiem, šo netveramo daili, no kuras pāri palikušas ir vairs drupas Centrālamerikas tropiskajos mežos – skan aplausu vērta kokinstadoriem, inkvizīcijai un tam, kas uz tā pamata izveidojās. Cerams, ka viņu senčiem ar savu “Jauno” pasauli bija pārrunas ar Hun Ahav un Ahpuču, lai gan – viņiem noteikti (un arī konkrētam pasaules sabiedrības lokam) bija, ir un būs darīšana ar Ištabu.

Vismaz mums ir palicis rakstītais vārds par šo brīnumu pilno civilizāciju, kā arī iespēja izbradāt šīs drupas, kuras elpo pāridarītāja radīto sāpi, caur kuru joprojām labi var saklausīt maiju Klasiskā laikmeta netveramo diženumu!

Prozaiska, informatīva, izzinoša un izzināšanu veicinoša grāmata, kura saistošā valodā sniedz ieskatu diženajā pirms-Kolumba laika Amerikas maiju civilizācijā.