Sūrreālisms - Gore!

Aizbliezenes ārstniecības iestāde.
Vēls novembra vakars.

Galvenais ārsts, nesen nomainīts pēc mistiskiem un neizskaidrojamiem notikumiem, pēc profesijas ķirurgs/traumatologs, gatavojas parakstīt vairākus dokumentus - klasificētus un par slepeniem sauktus.
Dokumentus, kuri satur atlikušajam slimnīcas personālam adresētas pavēles par profesionālas Sauberkomando atrašanu/nolīgšanu vai pat izveidošanu. Par komandu, kurai bez pēdām un sekām būtu jālikvidē neseno notikumu sekas. Tā, lai pat mušas kāpurs nepaliek un cilvēki neko neuzzina, lai nesāk i nemaz lodāt te valdība ar savām glaunajām Volgām.
Lai neviens nenojauš par notikumiem, kuri risinājās Aizbliezenē un tās apkaimē, skarot blakus esošo Piegoreni un tai piegulošo Mirmežu. Notikumus, kuri pirms nepilniem 3 mēnešiem, sākoties 1996.gada 6. novembrī.

Diena pirms notikuma bija parasta diena Latvijas nomalē. Neko nevēstoša, kārtējā diena Aizbliezenes rajona klīnikā. Pie vadības bija slimnīcas galva – Maigonis Dissektiņš, kurš augstskolu pameta ar pulmonologa diplomu azotē.

1996.gada 1.novembris, M.Dissektiņš, kā jau praktizējošam augstas raudzes pulmonologam pieklājas, veica plaušu slimnieku apgaitu.
- Šodienas spravkā visikdienišķākā ikdiena, teica Dissektiņš savam kolēģim dr. Miervaldim Šņikonim, apstaigāsim stacionārā novietotos, tad dosimies pie ambulatorajiem uz poliklīniku.
Šoreiz ņem tu līdz 11.palātai, es turpināšu no 31., un tad jau tiksimies.

- Sarunāts”, noteica Šņikonis, un devās iekšā telpā, uz kuras durvīm bija plastmasas plāksnīte ar iestrādātu, melnu “1”.

Kā dokumenti un ārsta atmiņa liecināja, telpā atrodas smags, smēķējošs tuberkulozes pacients, turklāt sirgstošs ar astmu no bērnības, un kā jau nereti tādos gadījumos - anamnēzes lapiņā bija krietns saraksts ar alerģisku reakciju izraisošām vielām.

Ārsts atcerējās pacienta smago stāvokli un sagatavojās vizuālai un audiālai nepatikai.
Atmiņā ārstam bija pēdējā apmeklējuma aina. Šņikonis atcerējās kā pagājušo reizi viņš sastapa pacientu – visa telpa, galvenokārt gulta un slimnīcas Минздрав palagi pilēja no izklepotajām asinīm, atcerējās, ka spilvens vispār bija kā sūklis piesūcies ar siekalu un tuberkulozes nūjiņu invazētu asiņu maisījumu, un ikreiz, kad pacients pamodās no miega, viņš sevi atrada tādā stāvoklī. Šādas atmiņas ārstam nepatika.
Bet pacients? Pacients savu stāvokli apzinājās, un ikreiz, slimas un no viņa neatkarīgas gribas dzīts, viņš piegāja pie spoguļa, un ar sātanisku patiku lobīja no sava ķermeņa nost paša krēpu, asiņu un siekalu veidoto brūni sarkano masu.
Sevišķi viņam patika sakaltušās vietas – patika tā plēvīte, kura kā epilācijas vasks līdzi ņēma ķermeņa apmatojumu, atstājot zem sevis smakojošu, bet pēc skata ideāli tīru ādas laukumu.
Un viņam patika vērot sanitāra reakciju. Zināja viņš, ka sanitārs savā darbā redz ne tikai potes, adatas, mazumiņu asiņu un sūdu, un ka pie tā sanitārs ir pieradis. Bet slimniekam patika izgudrot ko jaunu un tīksmināties par savas slimības ārišķīgajiem simptomiem.
Reiz viņš pamodās no miega un kā jau divu nedēļu laikā bija pierasts – visa viņa ķermeņa augšdaļa mirka lipīgajā substancē. Tieši tad, kad viņš piecēlās sēdus, viņam ienāca prāta šī ideja. Paskatījās sienas pulkstenī un secināja, ka viņam ir pusstunda, lai realizētu fantāzijas augļus.
Viņš sāka skraidīt pa telpu un vārgi pūst sev virsū gaisu, pa reizei uzklepojot sev virsū jaunu asiņu šaltis, bet viņš turpināja pūst un skriet – lai masa sažūst. Minūtes 13 viņš bija skraidījis, līdz visu viņa ādu sāka vilkt un sakaltusī masa sāka plaisāt.
Viņš nostājās spoguļa priekšā un pa gabaliņam lobīja nost sakaltušo masu, atstājot to karādamies pavedienos – pēc skata tādos, kuri atgādināja banānu mizas. Viņš nolobīja recekļus no acīm, deguna, lūpām, ausīm. Atstājot nedaudz neskartas masas uz vaigiem un kakla. Lai izskatītos nelāgāk, viņš spļāva un krāja asinis plaukstās, un masu triepa sev uz sejas.
Kad viņaprāt vēlamais rezultāts bija sasniegts, viņš apsēdās gultā, un tēloja tādu, kurš tikko piecēlies no miega.
Precīzais aprēķins nebija pacientu pievīlis – tiklīdz viņš bija apsēdies pa durvīm ienāca sanitārs.
Sanitāra skatam pavērās pierastā aina – stikla trauciņi, kurā sakrātas krēpas analīzēm, uz nakstsskapīša esošā pīle, pilna ar urīnu un asiņainām fekālijām, sienas, notrieptas ar asiņainiem plaukstu nospiedumiem. Pie šāda skata viņš bija sācis aprast, un spēku viņam deva divkārtīgs algas paaugstinājums, kurš tikai piešķirts nākamajā dienā pēc šī paša pacienta ievešanas.
Bet kaut ko tādu viņš vēl nebija redzējis – knapi valdot kuņģa spazmas viņš domās ķērās pie pacienta mazgāšanas. Tajā brīdī pacients pagriezās pret viņu un acīs skatoties izvēma biezu asiņu masu, ļaujot tai krāšņi tecēt gar zodu un kaklu.
Sanitārs kā apmāts skatījās uz atlobītajiem recekļiem, ādu zem tiem un burbuļojošajām asinīm, un sekundes 5 pēc nekustīgas skatīšanās sanitāru pārņēma kuņģa spazmas, un sanitārs raidīja siltu augstspiediena vēmekļu strūklu pacienta sejā, trāpot tam mutē un nāsīs, un izsaucot pacientam atbildes vemšanas refleksus.
Pacients izgaršoja pusapstrādātās sanitāra brokastis viņa patīkami asajā kuņģa sulā un apmātīgi, ļauni smaidīdams viņš sagatavoja plaušu asiņu un kuņģa satura maisījumu, un nu jau fanātiski, histēriski un aizrautīgi smiedamies, viņš klepodams raidīja visu sagatavoto šķidrumu sanitāram precīzi mutē un, spiedienam samazinoties, nošļācot visu viņa balto manteli – no kakla līdz tā beigām pie ceļgaliem.
Sanitārs nenormāla, vēl nepiedzīvotq pretīguma ietekmē izvēma norītos pacienta vēmekļus un pēdējo sava kuņģa sulu virsū pacientam, un skriedams uz durvju pusi viņš prātoja kur rodas viņam tāds daudzums ko izvemt, jo viņa organisms bija izdevis kādus 4 litrus. Spriedelējuma atziņas un spazmu mākts sanitārs izskrēja no telpas, vēl turpinot vemt.
Pacients vēl ilgi esot caur saviem ļaunajiem smiekliem dzirdējis kā sanitāra vēmekļi sasniedz grīdu, dzirdējis kā skaņa attālinās sanitāram strauji skrienot prom.
Apmierināts ar rezultātu un knapi valdīdams savus gārdzošos, asinis šļācošos smieklus, viņš esot saņēmis pēdējos spēkus un devies uz tualeti nomazgāt seju un priecāties par asins izrādi uz baltās izlietnes emaljas, un gaidīt atnākam to pašu vai citu sanitāru – kāda sķīrba, ka tik nomazgā un saved visu kārtībā.
Pacientam esot bijusi skaidrība un saprašana, ka sanitāriem nekas cits neatlika kā vairākas reizes dienā vākt šāda apmēra cūcību ar skaidru vīziju – šī ir tikai kārtējā reize. Bet viņam tas maz interesēja, jo apzinājās viņš savas nāves tuvību un vēlējās izbaudīt pēdējos prieciņu un realizēt savus slimākos sapņus.
- Pēc klusās stundas tiksimies vēl, viņš ļauni smīnēdams esot mazgājis savu seju un dzirdējis kā kāds cits sanitārs vāc klasiskas itāļu šausmenes cienīgu mēslu kalnu.

Šos, nu jau par svaigu leģendu kļuvušos stāstus, ārsts atcerējās. Atcerējās kā viens no sanitāriem tos stāstīja knapi valdot pār sevi. Atcerējās un nožēlodams lādēja to dienu un stundu, kad slimnieku ieveda slimnīcā. Tanī pat laikā viņš priecājās, ka notikumi nebija viņa maiņā.
Ārsts devās telpā.
Atverot durvis viņš sajuta tabakas smārdu, no kuras visspilgtāk izcēlās darvas smārds. Tāds, kāds sajūtams pēc degušas mājas, kura nodzēsta, bet vēl silta un slapji lipīga.

- Jā, pacients nav ņēmis vērā manus norādījumus par tabakas kaitīgumu, nodomāja ārsts, nu nekas. Ar šādiem simptomiem un slimības gaitu palikušas vairs pāris dienas, varbūt stundas. Lai tak indē sevi vēl.

- Labdien, brašuli, skaļi noteica ārsts, uzrunājot pacientu, un drošu soli sperdams devās iekšā telpā, aiz sevis aizvērdams ķepīgās durvis.

Kā apstiprinājumu savām domām ārsts redzēja uz naktsskapīša nometušos, novārgušu večuku, uz gadiem 70, kurš tur tā sēdēja – ar galvu atspiedies pret gultas matraci.
Ārsts piegāja tuvāk, bet neuzdrošinājās pieskārties slimniekam, jo bija sajutis šo smaku, kuru kompozīcija sastāvēja no tabakas sastāvā esošiem dažādajām ķimikālijām, kuras oksīdu veidā sajaukušās ar asinīm un starpšūnu šķidrumu, kuru pacients izklepoja uz Минздрав gultas veļas.
Atrāvis pieskārienam izstiepto roku ārsts uzvilka gumijas cimdus un sagatavoja apskatei izmeklēšanas dokumentus, kurus māsiņa bija steidzamības kārtā sagatavojusi un atvedusi kopā ar pacientu.
Šņikonis sāka ar rentgenuzņēmumu, kurš neko labu nerādīja. Patiesību sakot – nekas tāds pieredzējušā ārsta acīm vēl nebija skatīts. Veselo audu bija labi ja 20%. Pārējie bija vai nu rētaudi vai topošie rētaudi, kuri droši vien bija sākuši pūžņot un suloties.

- Nē, šis nederēs, situācija ir pārāk nopietna un neglābjama, lai rentgenuzņēmums kaut ko rādītu.

M. Šņikonis izvilka mobilo un gatavojās pieteikt pacientu kompjūtertomogrāfijai. Nepaspējis uzņemt attiecīgo numuru ārsts atskārta, ka pie šāda gārdzoša un asiņu vemjoša klepus trokšņa sarunāties nebūs iespējams. Šņikonis spēra soli uz balkona pusi, bet kāja viegli paslīdēja un ārsts nejauši no rokām izlaida telefonu, kurš atsitās pret grīdu un paslīdēja zem pacienta gultas un pēkšņi izlaida telefonu no rokas, un tas šļūcoši mitrā skaņai izsīkstot apstājās, beidzot savu ceļu tieši zem pacienta gultas.
Ārsts brīnījās par skaņas izcelsmes avotu, un noliecās lai paņemtu telefonu. Bet viņa taustei pavērās neskaitāmas pilošas, līpošas un strutām un asinīm pildītas brūni sarkanas salvetes, vates un tualetes papīra gabaliņi un mučkuļi. Pārsteigts būdams Šņikonis turpināja meklēt aparātu, paļaudamies uz saviem cimdiem un tausti. Galu galā telefonu neklājās grūti atrast, jo tā jauno dislokācijas vietu norādīja sataustāma tāda kā švīkavai tunelis uz grīdas.
Ārsts nodomāja, ka tie ir putekļi, bet mitrumu viņš nespēja izskaidrot. Sniedzoties ar roku pa izveidoto ceļu, ārsts sajuta remdenas, lipīgas substances, ar klimpām līdzīgiem gabaliņiem, pieskārienus savai sterilajai ādai, kura bija atsegusies starp cimdu un ārsta nevainojami balto ķitelīti. Neizpratnē viņš turpināja lauzties pēc telefona, pa ceļam uzduroties pie grīdas pielipušajām recekļu kaudzēm, dažas no tām atraujot ar plīstoša, izžuvuša papīra skaņu, līdz tomēr ārsts sasniedza telefonu.
Satvēris to viņš pievilka to sev tuvāk klāt, un aizķerdamies aiz gultas kājgala, ārsts piecēlās augšā. Tikai tagad ārsts aptvēra kur viņš bija bāzis roku, tikai tagad viņš atskārta kāpēc telefons aizslīdēja gandrīz ar mitro troksni.
Aukstā un nedzīvā dienasgaisma izgaismoja nu jau tumši sarkano ķiteļa piedurkni, kura balta kļuva tikai augšdelmam ap vidu.
Kuņģa spazmu raustīts ārsts paskatījās ciešāk uz apģērba piedurkni. Piedurknes aplocē viņš ieraudzīja sarkanu, ārkārtīgi spēcīgi smirdošu masu. Spazmas kļuva vēl spēcīgākas, bet viņš savaldījās, kā nekā tuberkuloze ir viņa ikdiena.

- Šāds gadījums nav vēl manis pieredzēts, nodomāja ārsts, un mēģināja ar cimdā tērpto rādītājpirkstu izķeksēt masu no piedurknes atloka.

Ar vieglu un plūstoši slidenu kustību ārsts izmānīja substanci no piedurknes, un sajuta tā auksto un recekļaino dabu.
Savādā apbrīnā ārsts vēroja kā masa no viņa rādītājpirksta nostiepjas līdz viņa paša ceļgalu augstumam, un tad ar šķidru skaņu sasniedz grīdu. Patiesībā recekļa ceļā viņš paspēja analizēt tā izcelsmi un sastāvu.
Uz telefonu ārsts atteicās skatīties. Tā vietā viņš iesvieda to šķidri klepojošā, smejošā pacienta gultā.
Uzmetis acis piedurknei ārsts ievēroja vēl kaut ko – šos klimpām līdzīgos veidojumus. Skatoties tuvāk ārsts secināja, ka tie ir nekas cits kā sakaltušas tuberkulozes inficētas asinis, salipušas ar plaušu audiem. Šķiet, ka ārsts pamanījās pat saskatīt atmirušās un darvas aizķepinātās alveolas.
Šņikonis vairs neizturēja, un nosvērtā, bet steidzīgā solī devās uz telpā esošo tualeti, un raidīja tajā savas kārtīgā laucinieka brokastis.

- Kaut ko tādu savu mūžu nebiju gaidījis.

Savedis sevi kārtībā ārsts novilka ķiteli un nomazgāja rokas ar antibakteriālajām, šķidrajām ziepēm. Un tad devās atpakaļ pie pacienta.
Uzvilcis jaunus cimdus viņš mēģināja paņemt telefonu, bet tas nebija tik vienkārši izdarāms. Pusstundas laikā, kamēr ārsts atkopās, gultas pārvalks un sega bija pielipusi pie apžuvušā tālruņa korpusa. Masa, kurā telefons bija pabijis, bija sakaltusi un tagad pie aparāta bija pielipis gan pārvalks, gan sega.
Neatlaidīgi un spēcīgi ārsts atrāva telefonu no bonusiem. Tik ļoti bija tie bija pielipuši, ka uz telefona korpusa palika ciets auduma gabals.
Ārsts ielika telefonu kabatā un pievērsās darbam.
Viņš piegāja pie pacienta un palīdzēja tam piecelties. Drīz vien kaulainā pacienta pakaļa atsedza naktsskapīša virsmu un ārsts ieraudzīja kompjūtertomogrāfijas izdruku.

Paņēmis to rokās ārsts nespēja valdīt savu izbrīnu. Daudzajos attēlos viņš redzēja tikai vienu – nāvi. Ne tikai plaušas bija 80% noārdījušās un sadalījušās, bet liela daļa vispār bija caura. Faktiski funkcionēja vairs tikai viena plauša, kura caurumotās otrās dēļ grima asinīs.

- Tas izskaidro asiņu daudzumu, nodomāja ārsts un mēģināja paskatīties uz pacientu, kurš nekustīgs bija saļimis stūrī.
Pēkšņi ārsts pamanīja, ka telpa ir klusa. Nav vairs šis vārošais klepus. Nav vairs vaidi. Ārsts saprata, ka večuks ir miris.
Vienīgais ko viņš nesaprata – kā viņš izvilka tik ilgi, un kāpēc slimnīca turpināja ar viņu ņemties, ja jau viena plauša bija tik ļoti sadalījusies, un otra tūdaļ būtu darījusi tāpat.
- Bezcerīgs gadījums jau kopš redzēju viņu uzņemšanā. Bet nu tas laiks ir pienācis, ārsts nodomāja, un ejot ārā pa durvīm ieraudzīja spoguli.

Tā priekšā viņš apstājās un redzēja sevi, bet uzmanību pievērsa asiņainajai, recekļainajai piedurknei, redzēdams tumši sārto kabatu.
Tajā brīdī ārsts nodomāja pie sevis, ka tik viņa imūnsistēma pie šādas tuberkulozes nūjiņu koncentrācijas nepieviļ viņa cerības un nākotnes vīzijas.

Šņikonis devās ārā no telpas – paziņot sanitāriem par nesenajiem notikumiem un izteikt ierosinājumu galvenajam ārstam Dissektiņam par apkopējas un sanitāra atlaišanu, jo tie negodprātīgi veic savus pienākumus. Pareizāk sakot – neveic vispār. Un ārsts lieliski saprata iemeslus, bet tai pat laikā viņš nevarēja pieļaut, ka kāds no viņa pacientiem grimst savos mēslos, bet pašam tīrīt viņam nebija vēlēšanās, kā arī tam nemaz neatlika laika.
Pamezdams telpu, ārsts divus kabinetus tālāk uz saimniecības daļas pusi attapās klusuma dēļ.
Lifti klusēja, pacientu līdzpaņemtie televizoru un radio trokšņi nebija dzirdami, nedzirdēja ne klepu, ne šķavas. Vien tālumā no ēdamzāles skanēja vecā ledusskapja kompresors.
Paskatījies pulkstenī ārsts secināja, ka ir tuvu diviem. Tātad klusā stunda, kura viņaprāt izskaidroja klusumu.

Pie sevis padomājis ārsts secināja, ka pie šī pacienta bija pavadījis kādu stundu, un atkārtoti atskārtis, ka pats ir vienās asinīs, viņš devās dezinficēties un pārģērbties.
Apstājies saimniecības daļā starp daudzajām dezinficējošu šķidrumu pudelītēm ārsts saveda sevi kārtībā, un vēlējās turpināt apgaitu, jo nevarēja atļauties vilcināt laiku, jo slimniekiem viņš bija, ir un būs nepieciešams.
Bet vispirms viņš paziņoja attiecīgajām personām par neseno nāves gadījumu un ievērojamajiem drošības pasākumiem un darbības plānu neseno notikumu seku likvidācijai, kā arī izteica lūgumu lai ierodas biktstēvs izvadīt nelaiķi no viņa pēdējās moku vietas, un atbrīvot viņa ķermeni no novērotās apsēstības.
To izdarījis ārsts devās atpakaļ gar saimniecības daļas telpām uz nu jau otro palātiņu.
Tikko piedzīvotā un tā izraisītās nepatikas un smakas pavadīts, ārsts satvēra otrās telpas durvju rokturi un grasījās jau vērt tās vaļā. Tiklīdz ārsts bija nedaudz nolaidis otrās palātiņas durvju rokturi, viņš izdzirdēja rituālistiskus dziedājumus un tekstus no Bībeles – viņam labi zināmajā latīņu valodā. Cerēdams, ka tur tiek veikts eksorcisms, viņš ar interesi apstājās klausīties skaņās.
Ārsts tuvojās paša novemtajām pirmās palātiņas durvīm. Ppēkšņi atskanēja spēcīgs ķērciens, pēc kura bija klusums. Šņikonis jau nodomāja, ka eksorcisms ir izdevies, jo filmās bija redzējis kā nelabais atstāj apsēsto ķermeni ar nelabu ķērcienu un vaidiem.

Baiļu no nezināmā mākts viņš neatvēra durvis, bet devās tālāk uz 2.istabiņu.
Bet viņu kāju pēkšņi satvēra kāds ar ne visai ciešu tvērienu, un atskatoties ārsts ieraudzīja to pašu 70 gadīgo pacientu. Bet tagad tas vairs nesauca pēc palīdzības, neklepoja, nevaidēja. Tagad viņa skatiens bija tukšs un dzīvniecisks, asinskārs. Viņa seja sakaltušu asiņu, krēpu, vātīšu klāta. Viņa deguns atlūzis un tagad skrimslī karājās, atsedzot gaišos kaulus, kurus sedza kustīga, sarkana asiņu straumīte, atgādinot sarkanvīna nokrāsu. Viņa augšlūpa – atkosta, apakšlūpai gabals nokosts, lai kaut nedaudz pats pabarotu savu gaļaskāro, nemirušo ķermeni.

Pacients, nu jau klasiska nemirušā paskatā, mēģināja tuvināties ārsta kājai un iekost tajā, bet tas viņam gluži labi nepadevās, jo ķermenis bija slimības novārdzināts. Nemirušais mēģināja vēl, bet arī tagad – nekā. Izdarot vēl vienu satveršanas mēģinājumu ar straujo kustību pacients trāpīja koka stenderē, kurā iedūrās viņa garie, nekoptie nagi, kurus sanitārs nebija nogriezis. Kustībai turpinoties nagi tika atrauti, atsedzot jēlu naga sakni un zemnaga ādu. Paši nagi simpātiski karājās iesaknī un kustoties vandījās gaisa straumēs, izšļakstot pieklājīgā attālumā asiņu šaltis.

- Fui, kāds smukulītis, nodomāja ārsts. Jēlnadzis tāds, un tai pat laikā, viņš manīja kā neizskaidrojams spēks strauji pārņēma viņa centrālo nervu sistēmu, līdz viņš vairs nevaldīja pār sevi. Kontrole bija palikusi tikai pār maņām un domāšanu. Rīcības kontrole vairs nebija viņa ziņā.

Ārtsts bija kļuvis par savdabīga fenomena pionieri, kurš nu kā kamera vēroja ko viņa paša ķermenis dara.
Ārsts vēroja kā viņš savu kāju novieto uz smukulīša dupša un pieliecoties ar rokām satver kreiso kāju, atgaiņā smukulīša rokas, un visbeidzot ērti iekārtojoties, viņš ar pārspēcīgu un asu kustību rāva to. Ārsts sajuta kā iegurņa locītava tiek sarauta un kā kauli atdalās – kā saplīst locītavas somiņa un izšļācas locītavas šķidrums, atgādinot injekciju. Vai, kā viņam patika šī skaņa!
Bet kāja nepadevās – tā turpināja būt cieši piesaistīta pie ķermeņa ar saitēm un muskuļu cīpslām. Lai tiktu ar šo problēmiņu galā ārsts nomainīja savas kājas dislokāciju, nedaudz tuvojoties ceļgalam. Kāja apstājās pie augšstilba vidusdaļas, un stingri uzspiežot uz tās ārsts izdarīja vēl spēcīgāku, necilvēcīgi spēcīgu, rāvienu, un kauls padevās. Ārsta acīm pavērās vaļējs lūzums, un atlūzušais kauls atgādināja akmens laikmeta darba rīku, sava asā lūzuma dēļ.
Nedaudz patīksminoties par skartās un plīsušās lielās kājas artērijas sarīkoto asinsšovu, viņš satvēra kāju un grieza to, līdz kājas audi savirpinājās ap kaulu un saite viena pēc otras tika pārgriezta.
Visbeidzot kāja atdalījās no smukulīša ķermeņa.
Ārsts satvēra atrauto kāju aiz potītes un pavērsa augšstilbu pret guļošo, vēl nemirušo smukulīti, un turpat uz vietas zvetēja smukulītim ar viņa pašu kāju. Šķiet, tās trūkumu pacients nemaz nebija izjutis.
Pirmais sitiens trāpīja pa vaigu un asais kauls pārgrieza vaiga ādu, atsedzot asinīs mirkstošos zobus un mēli. Šādu skatu redzēdams ārsta ķermenis mērķtiecīgi sita vēl un vēl, un vēl, līdz prāva gaļas daļa bija atdalījusies gan no galvas, gan no sitamā instrumenta.
Sitienu izdarīšanas laikā ārsta saprāta paliekas izraisīja raudāšanas funkciju, un asarām birstot viņš vēroja kā pats turpina slānīt savu upuri, kurš ļauni gārgdams vēl uzdrošinājās tuvoties. Viņš žēli raudāja, bet ķermenis vēl jo vairāk sita pacientu. Ārsts raudāja.
Nākamais sitiens trāpīja pa aci, un smukulīša acs šķidrums iešļācās raudošā ārsta miglainajā acī, notraušot asaru radīto migliņu no ārsta skatiena. Viņš nu atkal redzēja skaidri, redzēja kā smukulīša acs dobums ir tukšs, redzēja kā gaļa ir atdauzīta nost no sitamā instrumenta, jo tas triecās pret atsegtajiem smukulīša zobiem. Redzēja kā acs, kura reiz bija smukulīša acs, karājas redzes nervā starp asajām augšstilba kaula lauskām.
Kaut kā ārstam, sišanas procesā, izdevās piefiksēt, ka viņam konkrēti izbesīja, ka sitamais instruments nekontrolējami lokās ceļa locītavā, un ir samērā neērts, tādējādi paildzinot procesu. Ārsts mēģināja atgūt kontroli pār sevi, bet tas bija bezcerīgi. Tas, kas bija viņā, bija daudzkārt spēcīgāks par pašu ārstu.
Šņikonis turpināja slānīt smukulīti, kura galvaskauss bija atsegts līdz kaulam, un pa degunu tecēja ārā tik ļoti vērtīgās smadzenes.
No galvas ārsta ķermenis pievērsās vēderam, un pirmie divi sitieni ar plēsošām skaņām atrāva vaļā vēdera dobuma ādu, un tad arī pāršķēla vēdera plēvi. Vēl daži mērķtiecīgie sitieni paplašināja caurumu un visbeidzot sitamais instruments triecās pret atsegtajām iekšām ar slapju un veldzējošu troksni.
Pāršķelto zarnu un iekšu saturs šļācās uz ārsta ķermeņa, nedaudz atdzesējot to. Ar ieplestām acīm ārsts raudādams sita vēl un vēl līdz viens sitiens aizķēra 12 pirkstu zarnu, un atvēzējoties nākamajam sitienam tā tikai izrauta, un ar skaļu “pļek” pielipa pie sienas – virs klusās dabas gleznas, kura stāvēja līdzās grafiskajiem attēliem, kuros bija attēlota cilvēka elpceļu uzbūve.

Pamanījis šo attēlu viņš ar asarām aizmigloto skatienu vēroja kā viņa ķermenis ievada roku saules pinuma rajonā un iecērtot nagus gaļā viņa tas izrāva smukulīša diafragmu, un nekustīgās plaušas nedaudz izslīdēja. Bet vēl nebija pilnībā redzamas, tādēļ ārsta plauksta savilkās dūrē, un izdarīja haotisku sitienu zalvi pa pacienta krūškurvi. Ribas lūza, ribas brakšķēja, smukulītis vēma un vēma asinis, un katrs sitiens izspieda arvien lielāku un tumšāku asiņu šalti no smukulīša orālās atveres.
Beidzot krūškurvis sabruka un ieguva tam neraksturīgu formu. Kauli bija salauzti neskaitāmos gabalos, un ārsta ķermenis atkal ievadīja roku saules pinuma rajonā un pa vienam vien izvilka kaulus. Vienu pēc otra, līdz palika tukšums un āda saplaka uz krūškurvja sargātajiem iekšējiem orgāniem.
Ārsts paņēma kāju un ar aso kaulu izdarīja nevainojamu Y formas griezienu. Krūškurvis bija pilnīgi vaļā. Asās ribu lūzuma vietas skrāpēja ārsta roku, kamēr viņš plēsa un rāva bronhus un trahejas, lai atdalītu plaušas.
Tā laikā ārsts vēlējās lai viņš neskatītos, bet nespēja. Beidzot viņam bija iespēja skatīt plaušas dzīvajā, nevis to grafisko atveidu mācību grāmatās un nevis tos garlaicīgos rentgenuzņēmumus un nedaudz interesantākos, vismaz krāsainos datortomogrāfijas attēlus.

Ārsts izņēma plaušas un izlēja noārdīto audu un asiņu masu no tām, un noplēsa caurumoto plaušu, atdalot tās bronhu no trahejas. Slimo plaušu ārsts ar zobiem atplēsa vaļā un ar maniakālu interesi studēja alveolas un bronhiolas, īpašu uzmanību pievērsdams asinsrites sistēmai, pētīdams sistēmu un ceļu kā asinis tiek atbrīvotas no ogļskābās gāzes un bagātinātas ar skābekli. Izpētījis caurumoto plaušu viņš apēda vienu veselu tās gabaliņu un vienu tuberkulozes inficēto, un vienu no apakšējās daivas, kur visvairāk bija koncentrējusies darva. Secinājis, ka vislabāk garšo tuberkulozes noārdītie, šķidrie audi, viņš aizmeta plaušu tālu prom. Un troksnis, ar kādu tā piezemējās, izraisīja ārstā patīkamu satraukumu.
Viņš pacēla otru plaušu, piepūta to cik vien spēja, un tad laizdams gaisu ārā ostīja to un sajuta kā viņa ķermenis izdala serotonīnu. Viņš vēlreiz piepūta plaušu un ar spiedšķērēm, kuras bija viņa kabatā no svešā ķiteļa, aizspieda bronhu. Viņš ieguva hermētiski noslēgtu, piepūstu pūslīti. Patikas un intereses dzīts viņš attaisīja spiedšķēres, un gaiss izspraucās no plaušas un tā saplaka. Viņš turēja plaušu aiz bronha labajā rokā, un tai pat laikā pieliecās ar lūpām malkot no vēdera dobuma. Baudīt sasisto iekšu siteni.

Sajutis žulti, asinis, sūdus, urīnu savā mutē viņš pārtrauca malkot, un pielika bronhu pie lūpām, un atvemdams malkoto saturu viņš piepildīja plaušu. Atlikušo, brīvo plaušas telpu ārsts aizpildīja ar savu elpu, un atkal aizspieda bronhu ar spiedšķērēm. Viņš nolika plaušu uz zemes un ar priekpilnu grimasi sejā ar visu spēku un masu viņš ar abām kājām lēca uz plaušas. No radītā, pēkšņā spiediena tā pārsprāga, radot nejēdzīgu troksni.
Bronhs ar visu tā sakni aizlidoja kādus desmit metrus, līdz sastapa savā ceļā sienu, un ar metālisku un šķidru troksni nokrita uz grīdas.
Pārējais plaušu saturs eksplozijas ceļā bija atrodams plašā rādiusā, gabali no plaušas bija atrodami pat 20m rādiusā no epicentra. Asiņu un vēmekļu šaltis spēcīgi bija nosmērējušas nevainojami baltos griestus un zaļās sienas. Tās mirka un pilēja asinīs, bet smukulītis vēl izrādīja nemirušā dzīvības pazīmes. Asinīm aizplūstot tas meklēja iespēju sagrābt kādu ārsta ķermeņa daļu un iecirst zobus kārotajā gardumā. Bet izvairoties ārsts piecēlās, paņēma kāju un atvēzējās. Viņa ķermenis izdarīja spēcīgāko sitienu, kurš satrieca smuklulīša kakla skriemeļus un atdalīja tos. Atkal ārsts dzirdēja patīkamo locītavu plīšanas skaņu un savdabīgo locītavu šķidruma injekciju apkārtējā miesā. Tikai tagad tas bija daudz patīkamāk, jo vienas skaņas vietā viņš dzirdēja skaņu virkni, un no laimības viņš apmīzās. Škiet, ka viņš bija dzirdējis septiņas skaņas.
No sitiena spēka tika pārrauti arī audi, kuri bija strauji sadalījušies, kopš stūrī saļimušais atkārtoti pamodās.
Viņa galva tagad mētājās pretim gaiteņa pretējai sienai – pie gumijkoka vai kaut kādas palmas – it kā tas kādam būtu svarīgi.
Līdz ar to smukulītis bija arī atvadījies no nemirušā gaitām.

- Tāda laime, nodomāja ārsts, izdzīvot divas notikumiem pilnas dzīves. Es apskaužu un nicinu tevi, pacient.

Smukulīša līdz nepazīšanai izkropļotais ķermenis gulēja nekustīgs, un no tā izplūda pēdējie pilieni dažādu šķidrumu.

- Viņš vairs necelsies!!! Nav jau nekāds T-1000, kurš māk savas ķermeņa daļas izšķidrināt un savietot tās atpakaļ kopā.

Koridorā, pie otrās palātas, iestājās atkal aizdomīgais klusums, un ārsts sašļuka uz zemes bezspēkā. Caur aizraudāto skatienu viņš redzēja kā no pirmās palātiņas iznāk mācītājs – viss vienos sūdos un asinīs, mērķtiecīgi iedams lēnā, klibā gaitā, līdz grīļojoties pazuda skatienam garajā gaitenī.
Ārsts aizmiga blakus sitenim.

Pēc kādām 2 stundām ārsta ķermenis pamodās.

- Tas, laikam, būs bijis afekts. He, tā tad viņš izpaužas? Šo padomājis ārsts kārtīgi apvēma savu klēpi un tajā esošās, ar upura asinīm, iekšām, fluīdiem, sūdiem notraipītās rokas, kuras nu ar saviem pirkstiem šķetināja īpašnieka personiskos vēmekļus.

Atbrīvojis savu kuņģi no pēdējām ēdiena un kuņģa sulas paliekām Šņikonis ar gandarījumu sejā majestātiski piecēlās, un atcerējās par savu kolēģi – galveno ārstu Dissektiņu.
Ārsts bija atguvis daļēju kontroli pār savu rīcību, un sajutās sātīgi paēdis.
Viņš aprēķināja vidējo laiku, kāds pavadāms pie pacienta, un devās pa taisno līdz 13.istabiņai.
Ārsts gāja, pa ceļam klausoties savos miklajos soļos. Viņa kurpes biju iekšu, žults, sūdu un urīna pilnas, un uz katra soļa no apaviem izšļācās tievas strūkliņas uz visām pusēm, kuras lauza ceļu caur diegcaurumiem.
Nākamā soļa laikā atbrīvotā kurpe jau atkal pietecēja pilna ar lipīgo masu, kurai notekot gar kājām pievienojās urīns un sūdi, un viss draudzīgi ietecēja apavos, gaidot nākamo soli un krāšņo izlaušanos pa apava diegcaurumiem.
Pēc apmēram 50 soļiem ārsts bija ticis līdz 13. istabiņai, un atvēris durvis viņš secināja, ka nav kļūdījies, jo skatām pavērās neticamais, bet acīm redzamais!
Galveno ārstu, nu jau nedzīvu, kā šķiet, ar slotas kātu tūplī ņēma 2 nemirušas, sulojošos, reālajā laikā un telpā pūstošas astmas pacientes, kuras no aizmugures izskatījās tīri iekārojamas un ņemamas, un miklie, pūstošie ķermeņi, ārstaprāt, piedos tikai savu asumiņu un lubrikācijas. Paskatījies apkārt ārsts Šņikonis ieraudzīja mācītāju, kurš uz sava locekļa mūķēja virsū prezervatīvu.
Redzētā uzbudināts un ilgi nedomājot asiņainais, ar recekļiem, sūdiem, ādas strēmelēm aplipušais ārsts devās pie vienas no nemirušajām, un norāvis nost tai halātu viņš atsedza viņas nodi*sto dupsīti, un tiklīdz ar mēli šis bija tuvojies puslodēm, viņa baudas avots pamanīja jaunos notikumus, un labsajūtā iegrowlojās Angela Gossow cienīgā manierē, un ar savu apgrauzto roku viņa paķēra ārsta galvu aiz matiem un virzīja to tuvāk savam sūdu avotam, lai ar mēli kairina to. Acīm redzot Šņikoņa izskata dēļ viņa nebija pamanījusi, ka viņš ir vēl dzīvs, nevis nemirušais.
Bet ārsts sen bija atskatījies uz kailiem ķermeņiem, tāpēc viņu ordinārās lietas vairs neuzbudināja, un tāpēc vēl jo vairāk viņam labpatikās iesaistīties orģijās ar nemirušo pacientīti.
Kamēr viņš ar mēli glāstīja defekācijas procesā nodarbināto tūpli, pielavījās mācītājs, kurš tagad vilka prezervatīvu un ārsta ereģēto locekli.
Kad mācītājs bija uzvilcis to, ārsts izvilka savu lodīšu pildspalvu un ar strauju kustību pacientītes nemirušajā, nodristajā, nosiekalotajā dupsītī izdūra skaistu caurumiņu.
Un nenācās nemaz ilgi nopūlēties, kamēr prezervatīvā tērptā locekļa galviņa bija ievadīta jaunradītajā caurumā un penterēja to - starp segaudiem, kapilāriem un muskuļa šķiedrām meklēja veidu kā paplašināt caurumu, tajā pat laikā gūstot vēl nepiedzīvotus seksuālus piedzīvojumus.

- Jā, ārsts nodomāja, šī līķu sula tiešām ir labs lubrikants, un visi kopā viņi nodevās orģijai, kuras takti diktēja mācītājs, kurš tradicionālā, bet katoļu mācītājam liegtajā pozā penterēja otru pacientīti, un mācītāja acis iemirdzējās elles liesmu spožumā.

Tajā pat laikā mācītājs bija ieguvis kontroli pār slotas kātu un turpināja amizanto, uzbudinošo nodarbi. Turpināja ritmiski puļķēt galveno ārstu. Turpināja kustināt slotas kātu, kurš ievadīts Dissektiņa tūplī un klejoja pa galvenā ārsta iekšām.
Drīz vien slotas gals jau rēgojās ārā – caur Dissektiņa orālo atveri, un zobi, pret kuriem ritmiski sitās slotas kāts, radīja lielisku skaņu, un kalpoja par sava veida ritmu definējošu instrumentu.

Drīz vien kutelīgās situācijas un neordināro apstākļu dēļ visi 4 guva orgasmu. Nu, labi, vismaz 3 no viņiem. Par Dissektiņu un ārsta pacientīti varētu vēl pastrīdēties.
Bet, kā zibens šautra no skaidrām debesīm – uz īsu brīdi abi vīrieši atguva pilnu samaņu un kontroli pār savu rīcību, un vemdami sarka un kaunējās viens no otra.

Ārsts saļima, mācītājs skaitīja grēku piedošanas lūgsnu, līdz abu nodarbes pārtrauca pacientītes. Caurdurtais dupsītis uzkāpa virsū mācītājam un viņas sūdi krita uz mācītāja bārdas un deguna. Deguna iekšējais apmatojums – putekļu filtrs, sūdus filtrēt, diemžēl tas nebija spējīgs.
Otra mātīte ļaunprātīgi paņēma ārsta roku un masturbēja. Dirsošā turpināja di*st, jo kopš viņa kļuva par nemirušo, viņa nebija pārstājusi nodarboties ar to.
Pēkšņi abas dāmas kā uz pavēli apstājās. Dirsošajai pat tūpļa muskulatūra sažņaudzās, un diršana beidzās. Abas savā nemirušo gaitā devās uz durvju pusi, un drīz vien pazuda skatienam, aizejot aiz zaļās sienas.

Abi kniebēji pie puslīdz sava saprāta esoši piecēlās un sekoja kailajām dāmām.
Viņas apstājās pie kādām labi zināmām durvīm.
Abi kavalieri ievēroja, ka viņas apstājušās pie nenormālas asiņu un iekšu peļķes, kuras avots, šķiet, bija kāda telpa.

- Svēto Tēv, tas, laikam, no ēdamzāles nāk;
- Tā šķiet *vemj* mans dēls.

Dāmas atvēra durvis un pēkšņi atskanēja sienu plēsoša zemfrekvences balss, kura logiem plīstot atraugājoties izdvesa – SAAALDAIS ĒDIENS!

Izbijušies no trokšņa un nekontrolējamā sava es mudināti, viņi iegāja ēdamzālē.
Paskatoties apkārt viņi neredzēja neko citu kā apskrambātu kaulu kaudzi apkārt milzīgam un ļaunam tēlam, kurš smirdēja pēc iekšām, asinīm un deguma.

- BEIDZOT ES SAŅEMU ILGI GAIDĪTO PUVUŠAS VAGĪNAS KOKTEILĪTI AR SPERMAS PIEDEVĀM SAVĀ SULĀ.

Izteicis šos vārdus milzīgais neradījums trieca savus nagus caurdurtās vēderā, un precīzi pārrāva to uz pusēm, neizšļakstot ne piles vērtīgā kokteiļa.
Atrāvis tai kājas dēmons lika jauniegūto kausu pie mutes, un baudkāri dzēra no viņas pī*das. Tāpat viņš gribēja dzert no otras pī*das, bet ārsta jaunrades dēļ viņam papildporcija gāja secen.

- PAR TO, KA ESI MAN LIEDZIS PĪ*DAS SULAS KOKTEIĻA PAPILDPORCIJU TEV BŪS MANA MIELASTA SEKAS LIKVIDĒT, LAI GAN MANOS SPĒKOS IR PAVEIKT TO PAŠAM ACU MIRKLĪ.

- Trīcošā un gārdzošā, naidpilnā balsī ārsts jautāja – kas tu esi un kāpēc esi nācis šeit?

- ESMU ES PIRMSSĀKUMS, ESMU ES NEŠĶĪSTENIS, ESMU ES OMEGA! ALFA MANI PADARĪJIS PAR TO, KAS ESMU – PAR GRAINDKORISTU MŪZU, PAR ITĀĻU MŪZU, PAR JAPĀŅU MŪZU. ESMU ES PATS GORE! GOOORE!

No balss spēka un atklāsmes mācītājs turpat saļima, iekrītot pacientu un slimnīcas personāla līķu sulās, kuri kalpojuši Gore’m par mielastu.

- ŠŅIKONI – TEV BŪS IZDOMĀT KĀ NOVĒRST SEKAS. KĀ REDZU – IZDOMA TEV GANA LABA.
P.S. NĀKU ES ĒST – NEKO VAIRĀK, NĀKU ES REIZI PIECOS TŪKSTOŠOS GADU ĒST.

Izsakot šos vārdus zeme sāka atvērties, līķu un kaulu kaudze sāka noplakt. Kauli lūza, sitās, skanēja un brakšķēja, grīda vērās un vērās plašumā, līdz Gore ar visu savu guvumu pazuda zemē līdz nākamajai reizei.

Ārsts, kā jau Gore pavēlējis, un Gore gribas vadīts, devās pretim uzkopšanas darbiem.
Nākamajā rītā viņš atsauca atvaļinājumā aizlaisto personāla daļu, un pirms uzdevis uzdevumu un parādījis telpas, Gore gars pārņēma tos, un viņi pusjēgā paklausīja jaunā galvenā ārsta, dr. Šņikoņa norādījumiem.
Jau tajā pašā vakarā Šņikonis piesēdās pie glaunā un smalkā Dissektiņa galda, lai izstrādātu dokumentus, kuri satur atlikušajam slimnīcas personālam adresētas pavēles un norādes par profesionālas Sauberkomando atrašanu/nolīgšanu vai pat izveidošanu. Par komandu, kurai bez pēdām un sekām būtu jālikvidē neseno notikumu sekas...

Mācītājs, Gore gribas vadīts, parūpējās par pārējo – ne īsti no savas gribas, bet atklājumu vadīts, viņš dibināja reliģisku grupējumu un drīz visi apkaimes iedzīvotāji bija mācītāja jaundibinātās Gore sektas draudzē.
Patiesībā viņi visi bija tik ļoti izskaloti, ka neviens no malas, pat dzeltenā prese, neņēma vērā viņu stāstus par Gore, kurš reizi piecos tūkstošos gadu nāca pakļaut paikas brīvo gribu, nāk izmarinēt viņu ķermeņus undeadu mērcē, un panākt, lai paika pati atnāk.
Un tā nemirušie arī darīja no laika gala – labi nomarinējušies devās pie sava apēdāja lai aiz sevis atstātu tikai kaulus un sātīgi ēdušu, gardas pī*das sulu dzērušu, laimīgu Gore.