Sūrreālisms - Spilvencilvēks v2.00

Noskatījos otru reizi Spilvencilvēku.

Tiešām ir jautri un amizanti (mizantropiskā izpratnē) skatīties uz tām, atvainojos, cacām, kuras pirms izrādes vēl apvaicājās par to, kas tā ir par izrādi un kādus žanrus tā sevī apvieno.
Vēl amizantāk bija dzirdēt pārmetumus no plaukta "dažādas lietas, par kurām NEDRĪKST smieties". Pie velna, cilvēki, jūs nākat uz drāmas un šausmu pilnu MELNO KOMĒDIJU, līdz ar to, jums ir jābūt tādiem, kuri šādu humoru saprot, kuri saprot satīru, sarkasmu un ironiju, smiešanos par cilvēkiem, to psihēm caur traģisku notikumu prizmas.
Un tas, ja jūs neprotat saskatīt tās stāsta un aktierspēles nianses, kuras caur traģēdiju pauž humoru, jums NAV tiesību pārmest smiešanos "nevietā" tiem, kas šīs smalkās McDona radītās, mūsu talantīgo aktieru izspēlētās nianses itin labi redz. Tas pa tiešām ir amizanti. Amizanti ir arī klausīties svešinieku interpretācijās, kuras aprobežojas ar vārdiem "šīze", liecinot tikai un vienīgi par nespēju salipināt/atšķetināt stāstu, nespēju veikt pašiem savu smadzeņu darbu, izmeklēšanu. Azmizantie cilvēciņi - jūs diskreditējat tikai un vienīgi paši sevi, akcentējot savu impotenci.

Par izrādes otro noskatīšanos runājot, jāsecina, ka aktierspēle bija tikpat augstā līmenī: joprojām izmeklētāju tēli spēja iedvest bijību un pārākuma skarbo roku, spēja radīt kapitālu spriedzi, tajā pat laikā izsmejošu, izņirgājošu, kārtīgu britu melno humoru. Nopratināšanas ainas tik tiešām atkārtoti radīja nevis izrādes, bet nopratināšanas vērošanas sajūtu, kad mēs, skatītāji, esam aiz tā spoguļstikla un vērojam notiekošo tajā telpā, kura cieņu pret pratināmo indivīdu atstāj aiz savām durvīm. Visu, tiešām visu cieņu Auziņa, Kalniņa un Gaudiņa talantiem, kuri spēja tik ļoti iejusties savās lomās - atdeve, kungi, ir redzama gan vizuāli, gan noprotama no ķermeņu valodas, kustībām un daudz kā cita, paviršam vērotājam neredzama.

Cietuma ainas savukārt spilgti demonstrēja režijas, dramaturga, Auziņa un Skrastiņa talantus - telpas iekārtojums, izgaismojums, notikumu gaita un to izspēlēšanas maniere radīja gan skumjas, gan ķertu sarkasmu, gan līdzjūtību, gan spriedzi - viena no dziļākajām, atklājošākajām, nebēdnīgi jautrākajām ainām izrādē.

Arī šiem aktieriem, kuri spēlēja pagātnes rēgus, atdzīvinātus Katuriana stāstos un atmiņās, projicētus uz pratināmās telpas sienām - tiem arī pienākas cepums par izrādes satura un formas demonstrēšanu, kura paskrēja garām tiem, kuri kritizēja tos, kuriem piemīt brīvība sirdī, lieku tabu trūkums un spēja pasmieties, redzēt skaisto tumšajā, redzēt melnu, bet sirsnīgu humoru - tādu, kādu var atļauties teikt tikai patiess draugs draugam.

Un Zaļā sivēntiņa meitene - nespēju valdīt sirsnīgu smaidu un smieklus brīdī, kad viņa ienāk pratināšanas telpā, kurā ir arī tas izmeklētājs ar savu izmeklēšanas ezi: viss ir atkarīgs tikai un vienīgi no tā izmēra un skarbuma, hehe.

Kārtējo aplausu grēdu veltu gan saturiskajam, gan verbālajam cenzūras trūkumam izrādē un nebaidīšanos izspēlēt to tiem tur - ar stereotipiem un tabu apkrautajiem. Patīkami bija vērot kā sakrālais trīs "P" burtu salīdzinājums apstulbināja zāli - bravo!

P.S. Patīkami (ļoti) ir arī saņemt personisku atzinību no aktiera par manu pirmo Spilvencilvēka recenziju, lasīt to no paša rīta kā pirmo saņemto e-pastu mobilajā telefonā ^^