Sep. 17th, 2026 | 06:22
Kas: : disfigurator
Interesanta perspektīva.
"Divi pamatpilāri: atmest jebkura veida aizspriedumus un vislaik spert sev pa dirsu ar nolūku iegrūst sevi arvien vairāk situācijās, no kurām apriori esi vairījies."
Jap. Precīzi. Mans šī brīža darbs, mana uzmākšanās dažiem mūziķiem ar savu vokālu, publiska sevis izrādīšana caur foto prizmu, pirmā izstāde 'n shit - tas viss ir tajā virzienā un vairo pašpārliecinātību viennozīmīgi. Bet, vai tas smērē ciet manu tukšumiņu? Ne gluži, tas paliek!
"Vai arī traģiskums ir tikai šķietamība."
Objektīvais tiek uztverts caur subjektīvo apstrādes/uztveres aparātu. Attiecīgi - maza šķirba no šāda viedokļa dalīt objektīvs/šķietams, jo smadzenēs tā šķietamība grozās un bojā lietas tikpat labi.
"Pats no depresijas esmu cietis no tīņu vecuma. Esmu bijis ļoti zemos punktos dzīves laikā. Un es izsenis interesējos par psihes veselību. Sākotnēji biju teorijas "ķīmijas disbalanss smadzenēs" proponents, taču ar laiku pārliecinājos, ka tās ir pupu mizas."
Šim noteikti piemīt izteikts kāzusa raksturs jeb - kā kuram. Ir man zināmi cilvēki, kuriem netiek izstrādāti hormoni 'n shit. Viņi lieto ārēji, lai dabūtu ibioķīmijas līdzsvaru. Bet depresso stāvokļos nonāk arī citu - negantu notikumu iespaidā, piemēram. Kad ir iestājies objektīvs depresso apstāklis - tāds kā tuvinieka nāve, bezdarbs, nespēja atrast darbu (tirgus tevi ignorē), attiecību sairšana ar dvēseles cilvēku u.tml., tad tur ne farmas biznesa modelis līdzēs, ne pupu mizas. Viss, ko tu vari darīt šādā gadījumā - spēlēties ar savu skatījumu pret šādām situācijām. Sūda gabalā zelta grūbiņu atrast u.tml.
Un jā, daudzi, kam gars sasmērējies, ir ar interesi šo pētījuši. Mani draugi un es - nebūsim izņēmumi.
"Tāpēc esmu pārliecinājies, ka depresija ir nekas cits kā prakses ilga nebūšana. Un to var atrisināt TIKAI UN VIENĪGI AR PRAKSI."
To gan neiespējami praktizēt, kad viens no tumsas avotiem ar 6 gadu vecumā aizgājis vecāks, cits ir veselības problēmas, kuru dēļ bērnība pavadīta un "audzināšana" gūta sanatorijās, nevis mājās. Vēl cits - padsmit gadus vēlāk otra vecāka veselības sairšana un 666 insulti, lēna invaliditāte un nāve. Vēl kāds - sliktas attiecības ar bratanu, jo tam rādās nodarījumi pret viņu visādi no zila gaisa... Un tad šķiršanās ar ~12 gadu partneri un palikšana uz plikas dirsas, aizvācoties dzīvot uz pilsētu, kas riebjas - jo darbs.
Prakse... Tikai pēdējo punktu var ar praksi bīdīt.
Viss pārējais - ir viss pārējais.
Nekad nav tik vienkārši ar šo visu. Ja esi izpīpējis sevi, nenozīmē, ka ir autoritāte izpīpēt citus pēc automātiskas analoģijas ;)
"Divi pamatpilāri: atmest jebkura veida aizspriedumus un vislaik spert sev pa dirsu ar nolūku iegrūst sevi arvien vairāk situācijās, no kurām apriori esi vairījies."
Jap. Precīzi. Mans šī brīža darbs, mana uzmākšanās dažiem mūziķiem ar savu vokālu, publiska sevis izrādīšana caur foto prizmu, pirmā izstāde 'n shit - tas viss ir tajā virzienā un vairo pašpārliecinātību viennozīmīgi. Bet, vai tas smērē ciet manu tukšumiņu? Ne gluži, tas paliek!
"Vai arī traģiskums ir tikai šķietamība."
Objektīvais tiek uztverts caur subjektīvo apstrādes/uztveres aparātu. Attiecīgi - maza šķirba no šāda viedokļa dalīt objektīvs/šķietams, jo smadzenēs tā šķietamība grozās un bojā lietas tikpat labi.
"Pats no depresijas esmu cietis no tīņu vecuma. Esmu bijis ļoti zemos punktos dzīves laikā. Un es izsenis interesējos par psihes veselību. Sākotnēji biju teorijas "ķīmijas disbalanss smadzenēs" proponents, taču ar laiku pārliecinājos, ka tās ir pupu mizas."
Šim noteikti piemīt izteikts kāzusa raksturs jeb - kā kuram. Ir man zināmi cilvēki, kuriem netiek izstrādāti hormoni 'n shit. Viņi lieto ārēji, lai dabūtu ibioķīmijas līdzsvaru. Bet depresso stāvokļos nonāk arī citu - negantu notikumu iespaidā, piemēram. Kad ir iestājies objektīvs depresso apstāklis - tāds kā tuvinieka nāve, bezdarbs, nespēja atrast darbu (tirgus tevi ignorē), attiecību sairšana ar dvēseles cilvēku u.tml., tad tur ne farmas biznesa modelis līdzēs, ne pupu mizas. Viss, ko tu vari darīt šādā gadījumā - spēlēties ar savu skatījumu pret šādām situācijām. Sūda gabalā zelta grūbiņu atrast u.tml.
Un jā, daudzi, kam gars sasmērējies, ir ar interesi šo pētījuši. Mani draugi un es - nebūsim izņēmumi.
"Tāpēc esmu pārliecinājies, ka depresija ir nekas cits kā prakses ilga nebūšana. Un to var atrisināt TIKAI UN VIENĪGI AR PRAKSI."
To gan neiespējami praktizēt, kad viens no tumsas avotiem ar 6 gadu vecumā aizgājis vecāks, cits ir veselības problēmas, kuru dēļ bērnība pavadīta un "audzināšana" gūta sanatorijās, nevis mājās. Vēl cits - padsmit gadus vēlāk otra vecāka veselības sairšana un 666 insulti, lēna invaliditāte un nāve. Vēl kāds - sliktas attiecības ar bratanu, jo tam rādās nodarījumi pret viņu visādi no zila gaisa... Un tad šķiršanās ar ~12 gadu partneri un palikšana uz plikas dirsas, aizvācoties dzīvot uz pilsētu, kas riebjas - jo darbs.
Prakse... Tikai pēdējo punktu var ar praksi bīdīt.
Viss pārējais - ir viss pārējais.
Nekad nav tik vienkārši ar šo visu. Ja esi izpīpējis sevi, nenozīmē, ka ir autoritāte izpīpēt citus pēc automātiskas analoģijas ;)