Sep. 17th, 2026 | 04:24
Kas: : ulvs
Divi pamatpilāri: atmest jebkura veida aizspriedumus un vislaik spert sev pa dirsu ar nolūku iegrūst sevi arvien vairāk situācijās, no kurām apriori esi vairījies.
Smadzenes alkst nočekot, vai neesi lohs, vai tomēr esi. Un to var izdarīt tikai praksē - tikai reālās situācijās, kas prasa no tevis fokusu un enerģiju. Situācijās, kas pirmreizēji nav ērtas, taču ar katru nākošo kļūst arvien sagremojamākas.
Kad tavas smadzenes nočekos tevi, tad varēsi objektīvi spriest par to, vai ir traģiski. Vai arī traģiskums ir tikai šķietamība.
Pats no depresijas esmu cietis no tīņu vecuma. Esmu bijis ļoti zemos punktos dzīves laikā. Un es izsenis interesējos par psihes veselību. Sākotnēji biju teorijas "ķīmijas disbalanss smadzenēs" proponents, taču ar laiku pārliecinājos, ka tās ir pupu mizas.
Mēs visi esam ļoti spējīgi. Savu spēju robežas nosakām paši savu idiotisko aizspriedumu un mazišķās audzināšanas dēļ. Tieši vecāku un skolas dēļ esmu jutis vislielākos dzīves limitus.
Tāpēc esmu pārliecinājies, ka depresija ir nekas cits kā prakses ilga nebūšana. Un to var atrisināt TIKAI UN VIENĪGI AR PRAKSI.
Protams, ja ir pilnīgi dirsā, tad ir pilnīgi dirsā, nu, teiksim, ja tu reāli kā enerģijas faking būtne nevaibo ar sevi, nespēj ģenerēt pats savu prieku, utt. Tad problēma ir dziļāka fundamentā. Tur gan man nebūs ieteikumi, jo tas ir spirituāls ceļš.
Smadzenes alkst nočekot, vai neesi lohs, vai tomēr esi. Un to var izdarīt tikai praksē - tikai reālās situācijās, kas prasa no tevis fokusu un enerģiju. Situācijās, kas pirmreizēji nav ērtas, taču ar katru nākošo kļūst arvien sagremojamākas.
Kad tavas smadzenes nočekos tevi, tad varēsi objektīvi spriest par to, vai ir traģiski. Vai arī traģiskums ir tikai šķietamība.
Pats no depresijas esmu cietis no tīņu vecuma. Esmu bijis ļoti zemos punktos dzīves laikā. Un es izsenis interesējos par psihes veselību. Sākotnēji biju teorijas "ķīmijas disbalanss smadzenēs" proponents, taču ar laiku pārliecinājos, ka tās ir pupu mizas.
Mēs visi esam ļoti spējīgi. Savu spēju robežas nosakām paši savu idiotisko aizspriedumu un mazišķās audzināšanas dēļ. Tieši vecāku un skolas dēļ esmu jutis vislielākos dzīves limitus.
Tāpēc esmu pārliecinājies, ka depresija ir nekas cits kā prakses ilga nebūšana. Un to var atrisināt TIKAI UN VIENĪGI AR PRAKSI.
Protams, ja ir pilnīgi dirsā, tad ir pilnīgi dirsā, nu, teiksim, ja tu reāli kā enerģijas faking būtne nevaibo ar sevi, nespēj ģenerēt pats savu prieku, utt. Tad problēma ir dziļāka fundamentā. Tur gan man nebūs ieteikumi, jo tas ir spirituāls ceļš.