Diapozitīvs - Post a comment

Vakar, vācot ziemas putekļu segu nost no savas depresijas (jeb ielaistā bardaka kārtošana), atcerējos to enerģijas stāvokli, kāds man bija ap gadiem 25, kad vienkārši atvaļinājumā pēc Silent Hill 2 iziešanas sēdos uz velo miesu izkustināt: Rīga - Sigulda - Rīga. Līdz ar rītausmu atpakaļ un tad gulēt, nobaudīt kārtīgi brīvību pēc bērnības svaigā gaisa elpošanas laikā, kurā mašīnas neeksistē: guļ savu īpašnieku apskautas...

Sūcu grīdu un iekšējā balss uzdod jautājumu: kur man tā enerģija radās, ņemot vērā, ka bez velo īsti sporta nav? Gribas vēl sajust to spirgto gaisu sevī, to reibinošo dzīvības sulu. Skriet kā bērnam, ņirgājoties par savu astmu.
Lai gan man vecums krietni pieklājīgāks šodien, tā enerģija gan jau nekur nav zudusi, derētu par to pārliecināties + naudu ievērojami ietaupīt. Un, kas zina, tas ~1500Hz tinīts arī moš pieklusīs, jo tiks no organisma mēnešu divu laikā izvadīti visi kaņepes metabolāti, varēs izvērtēt un salīdzināties. Moš būs tā, ka: ko masīva bonga ķega deva, to atturība noņems moš most.
Vien impulsus jāvaktē, jāpasmaida par tiem, esmu cilvēks :)

Atcerējos!
Tajā laikā es biju totāli atteicies no visām vielām, izņemot kofeīnu, kuru ieguvu no tējām. Biju atteicies, jo visusskolas laikā visas vasaras nodzēru un man nepatika skats pie horizonta, kur šis ceļš noved. Tāpēc viss, atmetu dzeršanu pilnībā uz gadiem 7 kaut kur. Ap to laiku atmetu arī cigaretes un lietoju precīzi neko. Tabaka nenormāli samazina pieejamās enerģijas līmeni, nocērt to ilgtermiņā nost uz vismaz 2/3, atstājot lupatu aiz sevis, brrr.
Atsāku lietot alco, kad ar tā laika draudzenes senčiem iepazīties gāju, sadzērām vīnu Jūrmalā un tā... Atsāku, bet esmu tai vēlmei nodzerties pāri, pretīga narkotika, ja to lieto ar mērķi notrulināt sāpes. Ir labākas narkotikas, kas tā nesagrauj ķermeni un prātu...

Psihedēliķi, kas sniez, nevis atņem, lietojot tos introspektīvi un ar cieņu. Sniedz ieskatu sirreālajā un hiperreālajā, sniedz ieskatu aizkulisēs un ārkārtīgi senajā, mītiskajā. Sliecas piešķirt jēgu tiem, kas to zaudējuši. Cienāma, ļoti interesanta un ķermeni negraujoša lieta, kad izturas pret to ar pietāti. Ja nav cieņas, var atraut vāku jaunai problēmai vaļā, tāpēc nu - jādomā. Padomā tik: par visu visu laiku ir jādomā!


Enīvejs, tagad atkal gribas piedzīvot to absurdo enerģijas līmeni, to arktisko svaigumu, to bāreņa asaru dzidrumu. Un nekādu reliģisku vai ideoloģisku, vai jebkādu citu aplamu iemeslu dēļ. Vienkārši cilvēcīga zinātkāre un savu traumu ārstēšana vienatnē. Visgodīgākā saruna ar sevi, savu plaušu apžēlošana, distancējoties no kaņepes smēķēšanas ikdienā, kas man maksā kaut kur 200€/mēn.

Brīvdienas nav manas laimīgās dienas.
Taču pavadīt tās absolūtā vienatnē, kas robežojas ar asarām, ir ļoti vērtīgi sava kodola kalibrēšanas mērķim. Prožektora gaismā izceltas neglītības, kuras skaistināt, jo gribu būt patīkamāks sev, dzīvespriecīgāks. Citi šo prožektoru sadauza un slīkst tumsā dziļāk, bet es - ar zinātkāri pētu savus dēmonus.
Vai slikti, ka kārtējo reizi dzīves sistie tiecas apsisties? Nedomāju - tā ir daļa mana stāsta un man no sevis nav bail un kauns, psihedēliķi un introspekcija ir mani pilnveidojuši, nevis sagrāvuši.

Par to milzīgs paldies, bet tagad gan jau varu palīgritenīšus ikdienā noskrūvēt un traukties pretim vējam! Ar smaidu.
Un apsisties tikai "svētkos", lai atkal gūtu interesantu pieredzi, garšīgāku mūziku. Lai bagātina, nevis šķīdina :)


P.S.
Vai tik daļa problēmas šodienas mānijā ar narko nebūs tajā, ka iztrūkst tieši šī rituāla un cieņas pret to, ko kādreiz sauca par dievu dzirām? Reliģiskā/ceremoniālā/izzinošā/mītiskā vietā šodien ir konsjūmerisms un notrulināšanās... Bēgšana no pašas sabiedrības radītiem postiem. Ko atkal jau interesanti apzināties, jo psihedēliķim piemīt māniju un šo ekscesu ierobežojoša daba.