Sūrreālisms - October 15th, 2009

Vēls vakars, vētra. Rīgā līst lietus, bet bradātājiem pofig. Šiem tik viens prātā - doties uz objektu, rāpties uz ~30m augstā, slapjā un slidenā jumta, un nozust ēkas dzīlēs. Nē, riskēt ar pieķeršanu viņi nevēlas, taču tas var būt par bradājuma blakusproduktu, ar kuru jārēķinās, ja ir vēlme skatīt maz zināmu objektu, kuru no vandāļiem sargā atrašanās vieta starp saimnieciski aktīvām teritorijām, kuru sargi tā vien vēlas parunāties ar nelegālu teritorijas šķērsotāju.
Pirmām kārtām - augstums. Jā, man piemīt veselīga deva akrofobijas un rāpties pa aprūsējušām metāla kāpnēm, kuras tur, zem skarbajiem nokrišņiem, ir dekādēm ilgi, ir visnotaļ spēcīgas adrenalīna un baiļu hormonu devas izstrādāšanas motivācija. Taču vilinājums apskatīt ēku ir daudz spēcīgāks, tamdēļ ceļš tika turpināts un arī pabeigts. Dāmai bija bail - teicu, ka man ar bail no augstuma, taču viņa atbildēja, ka šai neesot bail no augstuma, bet gan no potenciāli slidīgā jumta. Ja tur gadītos slīdēt, sanāktu pavisam noteikti letāls slidkalniņš. Kāda būtu sajūta nāvējoši atsisties pret asfaltu zem kāpnēm? Kāda būtu sajūta, kad tavu līķi atrastu cilvēki, kuri nāktu braukt ar savām automašīnām prom no teritorijas? Droši vien, ka bez pēdējās sajūtas pieredzēšanas nāktos iztikt tīri tā nepielūdzamā nāves fakta dēļ. Lai nu kā - šādas pārdomas ir klāt, kad nākas pārvarēt augstumu, uzticot savus miklos sapņus sarūsējušam metālam, metru pēc metra, paceļoties līdz galamērķim.
Pēc kāpņu pārvarēšanas, pieveicām jumtu. Labi, ka vētra jau bija pierimusi un vairs bija tikai lietus. Ēkā iekšā - smaržo pēc iestādēm. Pēc bargām PSRS laika valsts iestādēm. Un tālu jau šī smarža nebija no patiesības - agrāk šis bija valstiski svarīgs objekts. Telpas, no kurām nāca šī viltus labklājības smarža, gan bija tukšas - uzplēstas grīdas, mitruma deformēts interjers un nekas no tā, ar ko šim objektam būtu jābūt pilnam tā darbības laikā. Tikai atsevišķās vietās atradās kāds prožektors, lieljaudas spuldze, datoriņš, grāmatas... Par visu vislabāk šeit runāja kabinetu plāksnītes, kuras definēja tos darbus, kuru vēstures aura šeit iesprūdusi. Tiesa, šis mēdijs drīz vien pārtrauca būt tas noteicošais - atradām videokasešu skapi, kurā daudz numurētu filmu, pārraižu, u.c. materiālu. Piemēram: vairāki bojeviki, Tvaix,, 36,6, Lifts ieraksti, dažādi padomju seriāli un dažas ārzemju filmas. Ehh, varētu šīs kasetes likt lietā, ja vien objektā būtu palikusi elektrība, TV un video atskaņošanas tehnika. Bet nu, neko - pasiekalojāmies, pārcilājot šīs videokasetes, līdz mirklim, kad mums šķita, ka dzirdam sarga soļus. Šo apstākli atzinām par gana labu iemeslu esam, lai pamestu objektu, ko arī darījām, dārdot skārda jumtiem postvētras laikā. Patīkams bradājums pavisam noteikti - allaž ir patīkami atrast un aptaustīt lietas, kuras izcili definē objektu.

http://picasaweb.google.com/Disfigurator/RaidaRigaPareizsLaiksIr2149#slideshow/5392727168199416002