Sūrreālisms - October 8th, 2008

Angļu dramaturga Mārtina Makdona izrāde, kura tapusi sadarbībā Lielbritānijas Padomi, kuru no angļu valodas plūstoši un radoši tulkojis Uģis Segliņš, un kura pirmizrādi Latvijā piedzīvojusi 2005. gada 15. novembrī.

Teātrī nebiju bijis dažus gadus un teju vai biju noilgojies pēc tā. Pēdējā mana izrāde bija Krievu drāmas teātrī – par Žani Lipki.
Tagad jau ir 2008. gada beigas, kad devāmies uz Spilvencilvēku. Izrāde tika noturēta Dailes teātra mazajā zālē un mūsu vieta bija otrā rindas viducī – izcilās vietās, tā teikt.

Izrādi es raksturotu kā psiholoģisku trilleri/detektīvu ar šausmu žanra elementiem, ar kaudzi melnā humora, kurš apliets ar gardāko mērci, kādu vien mākslinieciski brīvai izrādei var iedomāties – piparotais, asprātīgais un gardais spēriens ar nosaukumu “Ej dirst, cenzūra”. Dzirdēt izrādē kaudzi brīvi, dabiski un nepiespiesti izteiktu necenzētu vārdu, kuru konteksts ir absolūti melnkomēdisks, skarbi patiess un oriģināls – tā ir tīra bauda, kura kulmināciju gūst apvienojumā ar kolosālu dramaturģiju un stāstu saturu.

Izrādē ir par kādu hiperaktīvu, talantīgu stāstnieku, kurš kopš bērnības sarakstījis 400 tematiski tumšus, perversus un maniakālus īsstāstus, kuros tīri slima prāta simboliskie radījumi eleganti savijas ar tikpat simboliskiem, pozitīviem stāsta elementiem, kopā radot psiholoģiski izsmalcinātus saturus (psihe, iztēle Vs realitāte), kuru morāles satur cilvēka psihes tumšās, i gaišās puse atspoguļojumus, t.i., stāstiņi, kuros katrs var saskatīt ko citu – vadoties pēc savas “psihiskās veselības”, samaitātības un iztēles.( ... tālāk ... )