Sūrreālisms - Post a comment

-------------------------------
Prologs.
-------------------------------
Vēls svētdienas vakars, nesen esmu otru reizi izgājis Silent Hill: Origins un tikko visi mājsaimniecības dežūrdarbi ir izdarīti, un esmu ērti iekārtojies istabā: sēžu dīvānā, savā istabā un telpu piepilda septiņu sveču lauzta tumsa un sienas pulksteņa plastmasas skaņa, kura brīžiem caurauž tumšo, noslēpumaini romantisko viduslaiku mūziku, kuru piedāvā Arcana.
Dzeru savu piķa melno lakricas liķieri un baudu šādu atmosfēru. Un caur augstajiem, pusapaļās sienas logiem, kuri ir man pretim, atverot skatu uz 20. gs Rīgas arhitektūru, istabā spīd mēness, sveces un ielu dzeltenās gaismas...

-------------------------------
Tā diena ir klāt.
-------------------------------
Bija sestdienas rīts. Mostoties ieslēdzu televizoru un apstājos pie TV5, kur tobrīd rādīja seriālu Turecka maršs. Pievērsos nedaudz ekrāna priekiem un redzēju, ka darbība norisinās graustā: cietis no ugunsgrēka un vandālisma, gluži kā pie mums. Bet labi, ka pie mums nav tāda lieta, kuru piedāvāja šis seriāls. Proti, tur bija arī apšaude ar letālām sekām.

Seriāls labi iesāka tās dienas notikumus, atspoguļojot gan krievu valodu, gan graustu un nedaudz tā atmosfēras. Dienu, kurā bija ieplānots atkārtoti pabeigt bradājumu Emīļa Melngaiļa ielā 3.
Visai drīz pie manis ieradās norunātā kompānija un tērpušies ikdienišķi, bet grezni melni, gluži kā uz parādi, devāmies uz objektu, kurā es viesošos otro un pēdējo reizi.

-------------------------------
Atgriešanās.
-------------------------------
Veikalā, ap pieciem pievakarē, tika veikti pēdējie sagatavošanās darbi un drīz nonācām līdz objektam, kurš ir piecu minūšu gājiena attālumā no manām mājām.
Tika sagatavota aparatūra un uzņemti pirmie objekta fotoattēli, līdz atkal biju spiests atsvaidzināt savas krievu valodas prasmes, kad satikām atkal šos divus slāvu izcelsmes personāžus. Viens no viņiem uzreiz aizgāja mums garām, otrs palika:
- Ko jūs darāt?
- Atnācām fotografēt objektu?
- Bļin, vakar tu te ar savu skuķi jau biji naktī un nāc atkal?
- Bija tumšs un apskatījām tikai pirmo stāvu.
- Un ko tev vajag atkal?
- Fotografēt objektu, ēku - griestus, telpas un sienas...
- Ar mobilo nekas tur nesanāks, uzturēdams nelaipno toni vēlreiz viņš noteica.
- Mums ir arī fotoaparāti. Parādi viņam, teicu līdzcilvēkam. Uzrunātais parādīja aparātu runājošajam šķērslim, kurš bija piedzēries, un burkšķēja - vari ņemt atpakaļ savu aparātu.
- Paldies, noteica īpašnieks, lai gan nebija iedevis viņam rokās šo mantu.
Pie sevis nodomāju: vai tik šim nebija zaglīgi motīvi, ja reiz tika izteikta tāda piezīme.

Nedaudz vēl turpinājām sarunu šādā pat tiesāšanas manierē, līdz vīrietis atmaiga.
- Un jūs atkal te gribat fotografēt? Vienkārši te nāk visādi narkomāni un zagļi, nozaguši pat radiatorus...
- Jā, vēlamies tikai fotografēt. Bet tie nu gan ir slikti cilvēki, piebildu.

Nedaudz jautri vēl pasmīnējām un saņēmām viņu svētību turpināt apskatīt šo graustu, kuri šie cilvēki dēvē par mājām.

-------------------------------
Izpēte.
-------------------------------
Atvadījāmies no šķēršļa un turpinājām iesākto bradājumu cauri tunelim, kurš sprigani smaržoja pēc amonjaka, kurš kopā ar citiem ķīmiskajiem savienojumiem urīnvielas sastāvā veidoja skaistus un ne tik skaistus ornamentus un traipus uz sienām.
Nonācām sētā un uzsākām nopietnāku objekta iemūžināšanu gan savos prātos kā ožas, dzirdes, taustes un redzes atmiņas, gan līdzņemtajā, pagalam neprofesionālajā fototehnikā. Bet mūsu mērķis nav fotomāksla - mērķis ir bradājuma garša, ielaušanās prieki un citas neikdienišķas sajūtas, kuras ilgi arī nebija jāgaida.

Logā parādījās seja, kura mūs uzrunāja skaidrā krievu valodā un piedāvāja gida pakalpojumus, un nereaģēja uz maniem pieklājīgi izteiktajiem atteikumiem; vienmēr sejai teicu to pašu: ja gribēsim, pasauksim Jūs!
Bet viņam šāda manis sakāmā jēga bija sveša, šķiet. Portrets pieklājīgi turpināja uzmākties - kā nu prot. Un sāka nodarboties ar vietas rādīšanu, stāstot mums, kur atrodas interesantas lietas. Viena no tādām bija divdesmito gadu bērnu ratiņi, noslēpti dziļi kādā šķūnī. Gājām tanī iekšā un atradām tos tieši tur, kur viņa apraksts vēstīja. Tie bija pītie klūgu ratiņi ar ūdens necaurlaidīgu jumtiņu, kā šķita. Biedrs nofotografēja tos un devāmies ārā.
Veltījuši vēl pāris pogu spiedienus sētai, tās gružu un gruvešu kalniem, kā arī dažus vārdus uzstājīgajai fizionomijai logā, devāmies uz ieejas punktu, lai izietu no objekta un uzreiz ieietu tajā no cita gala, - pa centrālajām durvīm.

Tās no iekšpuses daļēji bloķēja nolauzts elektrosadales skapis un kaudze citas drazas.
Pārvarējuši šo nešķīsto, bet nedzīvo šķērsli, bijām jau pilnībā iekšā šajā ēkā, kuru nu man bija iespējas baudīt dienasgaismā. Arī es nedaudz nodarbojos ar gida pakalpojumu sniegšanu un nedaudz izrādīju pirmo stāvu, kā arī kāpņu telpas lepnumu - smaragdzaļo pūķu un vīrieša galvu pilnos (kuras tumsas aizsegā iepriekš biju nodēvējis par sieviešu galvām) griestu rotājumus.
Vēlreiz iegāju ēkas ķīmiskajā spārnā, atrādīju biedram dažādas šī spārna telpas un visbeidzot devāmies augšup, kur tikām vēl pie kāda negribēta pakalpojuma.

-------------------------------
Izpēte ar gidu.
-------------------------------
Kāpņu telpā, otrā stāva līmenī, mūs pārsteidza tā pati uzstājīgā slāvu izcelsmes seja, kura nu līdzi ņēma arī ķermeni, kurš mīlēja dzert. Šis, nu jau pilnā auguma cilvēks, vēlreiz piedāvāja savu pakalpojumu un ņemot vērā to, ka nams ir viņa līdzcilvēku apdzīvots, nodomāju, ka nāksies pieņemt viņa nu jau kādu desmito reizi izteikto piedāvājumu, ja vien vēlamies turpināt objekta apskati.

Tā nu mēs tikām pie sava personiskā gida un bradāšanas sajūtas daļēja zuduma, cauruma vietā gūstot cilvēku subproduktu muzejapmeklējuma sajūtu.

Visai drīz sapratu, ka ir kritusi mums iespēja izmantot šī cilvēka zināšanas pēc pilnas programmas, ko arī darīju.

Vīrietis mums sāka rādīt telpas un stāstīt par tām, īpašu uzmanību pievēršot izdegušajām.
Tā nu mēs staigājām smakojošā gida pavadījumā, līdz nonācām pie vienas kāpņu telpas daļas, kuras griestus rotāja neaptverama daile: centrā bija marmora krāsas ieskauts zelta krāsas laukums, no kura lejup karājās elektrības vads, kurā kādreiz karājusies kāda bezgala daiļa lustra, droši vien. Bet apkārt centram - dāmas, kuru erotiski krustotās kājas sliecās pret telpu stūriem, bet izstieptās rokas - pret centru, pret gaismu. Dāmas bija glīti puskailas ar zelta gurnautiem. Diemžēl no dāmu ādas bāluma gan maz, kas bija palicis - ādas krāsa varētu būt labāk raksturojama kā negroīdu rasei piederīgu - tās bija kļuvušas melnas ugunsgrēka dēļ. Bet, neskatoties uz šo skādi, griestu rotājums joprojām pildīja savas funkcijas - greznoja ēkas interjeru un atvēra interesentu mutes, lai tajās spoguļotos sajūsma un apbrīna par šo mākslu.
Vienu dāmu, atļaušos teikt, postaža rotāja - kājas bija nobrukušas un to vietā - pievilcīga un tumša destrukcija - koka sieta pamats apmetumam.
Fotografējuši šo vietu, devāmies tālāk.

Ķēros pie cilvēka iztaujāšanas. Uzzināju, ka objekts ir pamests ugunsgrēka dēļ, kurš, pēc viņa sacītā, noticis šā gada vasarā un no kura letālā zoba viņš bija izglābis sešus cilvēkus.
Vēlāk, kad bijām nonākuši līdz ugunsnelaimes epicentram, uzzināju šādu ugunsgrēka izcelšanās stāstiņu: kāds īrnieks, kurš tāpat mīlējis dzert, reiz ienācis pie viņa istabā ar degošu vates segu. Viņš to ir centies nodzēst un tas viņam arī bija izdevies. Bet sega bija sintētiska un kūstot tā atstājusi aiz sevi uguns līniju. Vecā, visnotaļ piezemētā izpildījumā ieturētā Jūgendstila ēka esot sākusi degt no 3. stāva.

Gidētās apskates gaitā redzējām ļoti daudz burtiski piedirstu un piemēslotu dzīvokļu telpu, kaut gan dažas bija arī visnotaļ maz piesārņotas. Un uz citu telpu sienām valdīja visnotaļ kvalitatīvas cilvēku mākslinieciskās izpratnes radīti tēli - tādi kā svēti, čurājoši monstri ar oreolu, monstri ar pilošu sūdu un siekalu urdziņām no mutes un vienkārši karikatūriski pamonstriņi, kā arī kas parodējošs - uz kādas telpas sienas bija uzzīmēts Playboy zaķis, kuru ieskauj marihuānas stādi. Darba nosaukums: Play Hashh, bet darba apakšā - humanoīda seja un uzraksts zem tās: Peace. Nedaudz hipijiski.

Turpinājām apgaitu un ar katru brīdi bijām aizvien spriganākas ekskrementu smakas ieskauti, bet drosmīgi turpinājām gan skatīties, gan fotografēt, gan runāt.
Apmēram bradājuma pusē uzzināju ko tādu, kas atlikušai bradājuma daļai piešķīra adrenalīna dzirksti. Tuvojāmies apdzīvotajam ēkas galam un šis, runājot ar mani par grūto dzīvi, tā, starp citu, pieminēja, ka ir izbijis cietumnieks...
Bijām mēs trīs, neskaitot šo zeku. Paskatījāmies viens uz otru, bet nedevām zināt cilvēkam savu pilnīgi pamatoto satraukumu, kā arī neprasīju par ko šis ir bijis valsts maizē.
Vienkārši turpinājām iet un runāt, klausīties un fotografēt.

Bijām nonākuši līdz ugunsnelaimes epicentram, par kuru mūsu gidam bija skumji stāstīt. Parādīja viņš savu dzīvokli pirms ugunsnelaimes. No tā bija palikušas vien apdegušas, skaistu ogļu rotātas sienas. Griestu ar nebija - to vietā - plašs caurums uz debesīm, kuru viņš pirms dažiem mēnešiem bija atteicies izmantot.

Bijām jau pavisam tuvu tai ēkas vietai, kur dzīvo cilvēki. Par to nepārprotami liecināja aizvien pieaugošā ekskrementu smaka. Bija tur visādas šīs smaržu buķetes sastāvdaļas: gan veci, sausi un kraukšķīgi, gan tādi apkaltuši, bet iekšpusē šķietami silti, gan arī pilnīgi svaigi radīti sūdi - daudz šo sūdu, kuru smaka radīja vienīgu vēlēšanos - nevēlēšanos.

Bet gids bija aizrāvies ar ēkas rādīšanu. Ar brutālām manierēm viņš modināja citus tur dzīvojošos, it kā pieteikdams ekskursiju, nemaz neņemot vērā manus norādījumus, ka nevēlamies nevienu pat traucēt.
Šis teica, lai nebaidāmies un viss būs kārtībā. Bet manī tas rādīja kūtru domu - jāatrod kāds sitamais instruments: zeks + vēl viens, iespējams, bijušais cietumnieks = briesmas, tā man pēkšņi sāka teikt manas visnotaļ man dārgās iekšas, kuras gribēju paturēt sev, kopā ar nebojātu fizionomiju un līdzņemtajiem priekšmetiem, apģērbu un, pasarg’ Dievs, anālo nevainību. Bet atmetu šo domu kā muļķīgu un nederīgu.

Tad nu dabūjām apskatīt viņa istabiņas biedru, viņu istabu un smakas epicentru. Tur bija visvairāk tā svaigo sūdu paveida, cik nu deguns teica priekšā. Bet tie nebija mīļoto cilvēku sūdi, kurus būtu interesanti uzlūkot vai pat pieskarties tiem. Tie bija dzērāju, bomžu un bijušā cietumnieka sūdi - tāpēc arī gribēju prom, nemaz neizmantojot šo unikālo iespēju - skatīt iemītnieku sūdus vaigā.
Pēc šīs aromātiskās izklaides palika vairs tik vien, cik iziešana no ēkas, apskatot dažas vēl neskatītās telpas.

-------------------------------
Atvadas.
-------------------------------
Tad nu devāmies pa dažādiem kāpņu līkločiem lejup, un šoreiz piedabūjot gidu uzklausīt manis sacīto - nevajag vairs nevienu traucēt, jo tas mums ir nepatīkami.
Visbeidzot bijām atstājuši skaisto ēku, kura bija tik ļoti cietusi dažādu deģenerātu dēļ un kura nu ir Golgātas sūddemonu apsēsta...

Nonācām atkal sētā, apskatījām šķūņu ēkas otro stāvu, kur arī bija bijušas istabiņas, kuras tagad arī bija apsēduši šie paši dēmoni. Bet te viņu bija krietni mazāk, jo te neviens nedzīvoja.

Pēc šīs mazās ēkas apskates, izkleberējām pa šķībajām kāpnēm atkal sētā (jautra atrakcija!) un devāmies apskatīt siltummezglu un neskatīto pagalma daļu. Tur bija interesantas laika šķautnes: kreisajā pusē bija šī skarbi pievilcīgā, pamestā un nopostītā ēka, bet labajā - būvlaukums ar svaigi topošo ēku un balto būvlaukuma nožogojumu. Bet visam pa vidu - mēs un gids.

Beiguši siltummezgla apskati cauri pagalmam devāmies atkal uz sākotnējo ieejas punktu, lai izmantotu to par galējo izejas punktu. Bet pa ceļam kāds no augšas meta kaut ko, kas tā arī mērķi nesasniedza. Mūsu gids nolamāja visus svētos un nesvētos par šādu cūcību...
Un tad arī iegājām atkal tajā tunelī, kura tumšajās, smakojošajās dzīlēs gidam bija jāpazūd.
Izteicu milzīgu pateicību viņam par izrādīto laipnību un atvadījāmies. “Nav par ko”, tie bija viņa pēdējie vārdi.

Un līdz ar iziešanu no objekta mani atstāja tā klusā sajūta, ka jāpaņem kāds sitamais instruments... Stereotipu spēks apvienojumā ar nevainīguma prezumpcijas klaju ignorēšanu.

-------------------------------
Epilogs.
-------------------------------
Tā nu es te sēžu, savā augsto griestu telpā ar liekto sienu, kura visa gandrīz ir no logu rūtīm. Pretim man ir nedzīvs televizors, dzīva audio tehnika, kura manu dvēseli veldzē ar Arcana albumu Le Serpent Rouge, un joprojām deg septiņas sveces - četras no tām viduslaiku parauga svečturos, kuri atgādina lāpu stiprinājumus piļu sienās; divi atrodas uz sienas aiz manas muguras, pārējie divi no – apaļajos stūros priekšpusē. Un tieši man pretim vēl divas sveces, kuras ir tajā logu sienā, uz tādām kā kolonnām - sienas svečturos, kuri atgādina renesansi - liekta metāla kaluma imitācija ar stikla cilindru augšpusē, kura iekšienē deg tējas sveces gaismiņa... Bet pēdējā svece man uz ķebļ-galdiņa – tādā kā petrolejas lampiņas imitācijā.
Šādi es te joprojām sēžu, dzeru nu jau kādu trešo lakricas dziras glāzīti un esmu veltījis gandrīz precīzi divas stundas, lai dalītos savos iespaidos kā nu protu.

Jā, tā bija pēdējā reize, kad biju šajā objektā, jo trešo reizi traucēt šos dzīves pabērnus es nudien nevēlos. Lai viņu skumjas ir ar viņiem. Šķiet, ka neizplatītā veidolā tās būs krāšņākas, jo necietīs no ielasmeitas slavas.
Tikai uzdrīkstēšos cerēt, ka mūsu gidam bija tikpat patīkami pavadīts laiks, cik mums, un ka viņš neatgriezīsies pie rupjmaizes un ūdens diētas. Lai gan - varbūt dzīve tur ir labāka par dzīvesvietu tādos apstākļos - ja vien brīvība nav dārga.

Bradājuma vidū, no gruvešu kaudzes, draugs pacēla 15 kapeiku monētu, kuru dāvāja man un no kuras šodien uztaisīju trešās zaglīgās “mākslas” darbu.
Uztaisīju melnu rāmi no kartona un apdedzināju to, lai tādējādi tas simbolizētu ugunsnelaimi objektā. Rāmja iekšpusē - sarkans fons, uz kura ir šī monēta ar ģerboni pret skatītāju. Izvēlētā monētas puse un krāsa nav nejauša - šie abi elementi visnepielūdzamāk atspoguļo Padomju sociālistisko republiku savienības varenību un vislabāk simbolizē mūsu piedzīvojumus ar šo krievvalodīgo gidu.

:EDIT:
Neliels grausta atkritumu smieklu gabals - piedirsta atkritumu izgāztuve istabas vidū, jeb kompostkaudze (foto by Fantasmagoria)



:EDIT 02:
Cilvēks atsūtīja labāku daudzināto griestu bildi, bet arī tā diemžēl nerāda visu krāšņumu (foto by Vilks):