Sūrreālisms - Legalizētā bradājuma manifestācija. Big Mac

Uzaicināju pabradāties UEzinošo dāmu un pavisam drīz tiku informēts par nākamajā rītā plānoto pasākumu, proti, par bunkura (jā, šoreiz militārā rakstura pazemes būve, nevis Civilās aizsardzības aizsargbūve) apmeklēšanu. Tā kā mans bunkuru/patvertņu krāns ir neapmierinoši īss (13+1, nevis imaginārās 500 vienības!!! Bet arī ar 13 pazemes būvēm pietiek, lai nakts vidū pateiktu atšķirības starp patvertni un bunkuru, un kāda tipa būvē atrodos), uzprasījos pievienoties sarunātajam bradājumam. Ar savām aklās zarnas sieniņām jutu, ka būs vērts celties bezdievīgi agri, t.i., 08:00 (ierastais ritms: iet gulēt ap 05:00 un celties ap 13:00). Sakravāju somu un devos pagulēt savas 3-4h.
Vilcieni – tā ir krīpī lieta. Sevišķi jau tad, kad ar tiem brauc tik ļoti reti, ka nav ne jausmas par to, kurš ceļš satur kādas pieturas sevī (jā, galapunktus jau tur raksta, a pieturas?). Pie biļetes iegādes iedzīvojos iekš pārsteigumtikšanās un šo stafeti sanāca nodot pārējiem vilcienā esošajiem – cilvēks brauca ar to pašu vilcienu. Jā, tātad, beigu galā atradu īsto vilcienu un vagonu, un bijām ceļā. Trijatā ēdām burgeru, vēlāk četratā.
Pie objekta sagaidījām ceturto bradātāju (pārsteigumtikšanās nebrauca še) un zinoši atraktīvā meitene telefoniski samonēja mūsu oficiālo objekta personu. Tikām ieaicināti kabinetā uz īsu interviju. Objekta vadītājai(?) galvenokārt interesēja atbildes uz tādiem jautājumiem kā informācijas gūšanas vieta par šo pazemes būvi (kuru cien. dāma apsaukāja par patversmi :/) un no kāda materiāla mēs vispār esam veidoti. Paskaidrojām info ieguves avotus un mūsu intereses. Norādīju, ka mums ir pieredze šajos jautājumos un to, ka mums nudien nevajadzēs tās bultiņas, kuras uz sienām savilcis objekta apkalpojošais personāls. Norādījām, ka arī viss nepieciešamais mums ir, proti, lukturi un priekšzināšanas. Un, lai izvairītos no liekiem pārpratumiem, pavaicāju vai drīkstam šeit lietot līdzpaņemto fototehniku. Saņēmām pēc būtības apstiprinošu atbildi un devāmies ieejas virzienā. Pie dzelzs žoga, kas norobežoja četrus kāpņu posmus, kas veda lejup uz hermētiskajām durvīm, darīju pārzinei zināmu faktu, ka objekts vidēji aizņem kādas divas stundas mūsu laika. “Nu, tad divas stundas jums arī ir!”. Vārti tika atslēgti un iegājām kāpņu telpas tabu nodalījumā. Palūdza mums atļauju aiz sevis aizslēgt vārtus – lai kāda nepiederoša persona neiemaldītos objektā un neapmaldītos. Akceptējām lūgumu. Lejā mūs noveda cita sieviete – krieviski runājoša. Paskaidroju kundzei, ka ar mums viss būs vislabākajā kārtībā. Hermētiskās durvis tika atslēgtas, atvērtas. Un pēc kāda mirkļa arī ~9m augstāk esošie vārti, kas cenzēja šo svētīto tabu zonu, aiz mums tika aizslēgti. Esam tagad vieni pazemes būvē un bez jebkādas pavadības. Lieliski!
Ar pilnu plaušu un smaidu uzņemu pazemes būves auksto, mitro un sen neapmeklēto gaisu – tīrā svētība pēc bezjēdzīgās svelmes, kas valda ārā. Vecā, labā ~+13 grādu gaisa temperatūra. Patvertņu/bunkuru smarža un dažas palikušās Aukstā kara relikvijas – hermētiskās durvis ar pagalam nehermētisku hermetizētāju, daža laba sakaru un elektrosadales instalācija, dažs labs sakaru priekšmets... Viss, protams, ir ticis apskādēts un sadalīts reizinātājos. Jā, arī dīzeļģeneratori. Pats objekta interjers sastāv no vairākām mazām telpām, no kurām daudzas atvēlētas sakaru dispečeriem (kopskaitā kādas 8 varēja būt), kā arī dažām glaunākām telpām, kuru sienas un griesti nostrādāti ar termo/skaņas izolāciju un caurumainajiem krīta/azbesta(?) blokiem. Jokoju, ka šajās telpās var mierīgi pirst un neviens par to nezinās. Pat blakus stāvošais. Absurdi nereāla doma, taču jautra! Viena no interesantākajām telpām objektā, protams, ka ir dīzeļģeneratoru (2gab) telpa ar tajā esošo "devaginizatoru". Un vēl viens patīkams sīkums – uzraksti šeit dominējoši runāja latviešu valodā un bija izpildīti trafaretu stilā ar pildspalvu. Lūk, pēc kādas stundas+ jau bijām beiguši objekta apskati un devāmies tabu vārtu virzienā. Tika sazvanīta pārzine, atslēgti vārti un bijām jau ārā – pretīgajā svelmē.

Atceļā cītīgi turpinājām ēst burgeru un vest sarunas par garīgajiem līderiem, lētām Lambda-lambda organizācijām, fīreriem un citām iluzorām, “uzpūstām” un garīgi neveselām lietām.
Jā, bija gan vērts celties 08:00, lai gan škrobe bija par to, ka starts tika pārcelts uz 12:00.

Leģenda par to, ka šim objektam ir divi stāvi, tika satriekta pīšļos. Un neba jau pirmo reizi.