Nevar salasīt?

Tā ka ne ar klases biedriem, ne skolas biedriem nekad tā īsti neesmu tusējusi, tad nekad arī nav bijusi vēlme iet uz salidojumiem. Vakar biju pirmo reizi (otro, ja skaita to, kur biju darba dēļ). Man dikti patika. Nebiju savus kursa biedrus satikusi 10 gadus. Ar viņiem viegli runāt. Skolas/studiju laikā jebkura ballīte nozīmēja, ka gandrīz visi piedzeras un tie daži, kas nepiedzeras, vairs neiederas kopīgajā jautrībā. Tagad ar gadiem (un auto tiesībām) dzeršana pierimusi, jūtos kā savējais. Šito varētu atkārtot.
Ā, un es nesveicinos ar cilvēkiem, par kuriem man liekas, ka viņi mani neatceras. Un tad viņi domā, ka es esmu lecīga. Pieļāvu izņēmumu un sasveicinājos ar savu vidusskolas matemātikas skolotāju. Tā, ka tur tiešām maza iespēja, ka mani varētu atcerēties, uzreiz paskaidroju, ka es pie viņas esmu mācījusies. Papļāpājām, uzzināju, ka šogad arī skolai būs salidojums. Varbūt uz to arī aiziet? Tur gan alkohols varētu plūst bagātīgāk, bet vienmēr jau ir iespēja laicīgi braukt mājās.

Medicīniskajai izziņai beidzās termiņš, sestdien gāju atjaunot. Ja autoskolā principā pārbaudīja, vai es māku lasīt un vai man ir pulss, tad te viss pa nopietno. Pie acu ārsta visādas neredzētas štellītes, lai ar jauniem paņēmieniem pārliecinātos, ka man ar redzi viss kārtībā. Audiogrammā sapratu, ka mazāk jāskatās spriedzes filmas - tad kad rokā iedod slēdzi ar sarkanu pogu, liekas, ka visiem no manis vajadzētu bēgt. Dzirde arī vēl aizvien lieliska. Un tad pēdējā dakterīte atrada paaugstinātu spiedienu, kas man nekad nav bijis. Es vainoju maģistru. Prasīja, kādai kategorijai man vajag to izziņu. Pateicu, ka A un B. Pārprasīja par A un pajautāja, vai man arī pašgājēji un trolejbusi neinteresē. Neizrādīju interesi. Esmu atzīta par pie stūres laižamu.

Cietumā katru reizi kaut kas atgadās. Šodien, iespējams, sagādājām nelielas nepatikšanas kapilānei. Kapilāne svētkos aicina mācītāju novadīt svinīgu dievkalpojumu. Es braucu spēlēt kopdziesmas un parasti kāds cits tiek aicināts parūpēties par priekšnesumiem. Ja kaut kas tiek ņemts līdzi, tad tas ir īpaši jāpiesaka. Kārtība tāda - tas, kas atbild par priekšnesumiem, informē mācītāju, mācītājs nodod ziņu kapilānei, kapilāne sagādā atļauju. Mani uzaicināja uz vienu dziesmu ģitārai pievienoties ar ukuleli. Piekritu. Šodien izrādījās, ka atbildīgais meičuks nav iedomājies nodot ziņu, ka būs vēl viens instruments. Ienesamo lietu sarakstā rakstīts, ka būs viena ģitāra, bet mums līdzi ir divi instrumenti. It kā liekas sīkums - viņi varētu pateikt, ka nedrīkst ienest un miers. Bet nē. Reāli tas viss ir daudz sarežģītāk. Caur lodziņu dzirdam, kā veči lamājas par to, ka kapilāne nevar pareizu caurlaidi uzrakstīt, zvana kaut kur, apspriežas ar citām atbildīgām personām utt. Un lieta tāda, ka tu tur neko nevari labot - kamēr tev neko neprasa, labāk nerunā! Mums viss beidzās labi - atstāju instrumentu pie skapīšiem (tām mantām, ko nenes iekšā), vēlāk sargi nokārtoja atļauju arī to ienest. Paldies viņiem par to! Pa cietuma telefonu saņēmu zvanu, ka varu iet pakaļ savai ukulelei.
Ja kas, nav patīkami vienam pārvietoties pa cietuma teritoriju. Parasti mēs ejam visi kopā dežuranta pavadībā. Vienam esot tajos mūros, ir sajūta, ka varētu arī ārā netikt.

Nez cik gadus Lieldienu nakts ir pagājusi, darot kaut ko jauniešu pasākumā. Tad ap trijiem sanāk beidzot aiziet gulēt un 6:00 jau jābūt smukajās štātītēs gatavai dziedāt soprānu. Tad ir agrais rīta dievkalpojums, kas man dikti patīk ar savu priecīgo un dzīvīgo noskaņu. Tam seko mokpilna stunda, cīnoties ar miegu. Pēc tam otrs dievkalpojums - tiem, kas grib ilgāk pagulēt. Atkal jāmēģina tikt galā ar augšām, kuras pēc trim stundām miega kaut kā grib pazust. Un pēc tam seko brauciens uz cietumu spēlēt. Pēc cietuma - svinēšana ar ģimeni, kas sākas ar to, ka atslēdzos uz kādu pusstundu.

Šogad pa glauno - eju gulēt pirms pusnakts, izgulēšos savā gultiņā (nevis uz dēļu grīdas guļammaisā), no rīta ieiešu dušā un brokastīs uztaisīšu kafiju. Dienas plāns tas pats, tikai šoreiz ar iespēju izbaudīt :)

Man skolā ir dikti entuziastiska praktikante, kas saskata plašas iespējas uzlabot izglītības kvalitāti, liekot skolēniem vairāk domāt.
Aizvakar viņa pie manējiem novadīja vienu stundu un pēc tam man stāstīja, kā 4 stundas tai gatavojusies. Stunda kā stunda - parādīja bildītes, uzdeva jautājumus, nekā jauna. Vakar no rīta saņēmu ziņu, ka viņa nepaspēja sagatavoties, tāpēc nebūs vadīt sarunāto stundu 9:00. Hmm...
Vēlu veiksmi, strādājot pilnu slodzi!

Šodien pilnīgi neplānoti ar mammu sanāca apciemot draudzenes mammu un vecmāmiņu. Dikti sirsnīgs vakars izvērtās.

Man tik ļoti gribējās iet uz to izrādi, ka sameklēju JūTūbā pilnu audio ierakstu no izrādes. Tagad rakstu savu maģistriņu (esmu "jau" 3. lapā) un austiņās skan izrāde. Var dzirdēt kā masu skatos baletnieki lēkā - gluži kā klātienē. Un ir viens pluss, klausoties mājās - varu svilpot līdzi.

Uz operu neaizgāju. Saslimu :(

1. Tad, kad atnāku mājās pacilātā noskaņojumā, kaut kā roka nestiepjas pēc Cibas. Parasti ieklabinu kādas rindiņas tikai tad, kad kaut kas ne tik jauks sakrājies, un rezultātā var izklausīties, ka ir sliktāk nekā ir. Šobrīd es esmu super labā omā un gribēju kaut kā līdzsvarot to lietiņu. Secināju, ka problēma ir tāda, ka labu noskaņojumu ir grūtāk aprakstīt/izskaidrot. Tāds vienkārši ir.
2. Šodien atkal laboju olimpiādes darbus - nākamo līmeni. Darbu daudz mazāk un labotāju arī. Nezinu, kā es esmu starp viņiem nokļuvusi.
Starp labotājiem daudz vairāk redzētu seju nekā iepriekšējā posmā - cilvēki, ar kuriem mani kolēģi sadarbojās dažādās matemātikas nodarbībās. Smīnu sejā dabūju, kad dzirdēju, kā viens slavina savu gudrību un lielās ar savām izcilajām prāta spējām. Intereses pēc paskatījos, kas ir šī pārdabiskā būtne, un ieraudzīju pazīstamu seju - tieši tāpat viņš sevi slavināja jau pirms 10 gadiem.
Bet taisnības pēc jāatzīmē, ka starp tiem pašiem "vecajiem" ir arī superīgi cilvēki, kam nav sevi jāslavina, lai citi viņus pamanītu.
3. Apkopoju visus spēkus un pašā vakarā aizgāju uz kori. Pa mācību laiku tik ļoti pietrūkst tās mazās, ierastās ikdienas aktivitātītes, ka katrs šāds mēģis liekas liels notikums. Un kas labākais - visi izsīkušie spēki kaut kā atkal uzrodas. Kamēr pēc mēģa atbraucu mājās, liekas, ka jau varētu kalnus gāzt.
4. Rīt eju uz baletu "Romeo un Džulieta". Nepatīk traģēdijas, bet tā mūzika ir FANTASTISKA!

Interesanti, ka feisītī no maniem draugiem visbiežāk rakstus par “šķelšanos Latvijas luteriskajā baznīcā” šārē cilvēki, kas ikdienā uz baznīcu neiet. Kas, tā kaut kāda tīksmināšanās, ka cilvēki, kam morālās vērtības svarīgas, arī mēdz strīdēties? Tad nu jaunums! Kaut kad jau vajadzētu pieaugt un saprast, ka pat mamma reizēm kļūdās.

Noklausījos "Lauztās priedes" - 2014. gada ierakstu no Mežaparka. Asariņa izlauzās. Nu kā?! Kā var kaut ko tik emocionālu un juteklisku uzrakstīt?

Nedēļas nogale bija super! Uztaisījām divdiennieku ar labāko draudzeni. Sajutu brīvības garšiņu - tādam nelielam ieskatam normālā dzīvē. Bet tagad jau atkal grimstu maģistrā. Nekas neiet uz priekšu. Lai cik agri beigtos darbs, nogurums ir pārāk liels, lai kaut ko jēdzīgu izdarītu. Vai tiešām līdz jūnijam būs jānīkst?

Darbā uz galda kalendārs dikti noder. Pagaidām tur vēl aizvien stāv pērnais. Šodien mājās atradu 2012. gada skolas kalendāru. Tas ir skaistākais un asprātīgākais skolēnu veidotais kalendārs, ko esmu redzējusi. Bez tam tur no marta dienas tādas pašas kā šogad. Būs jāaiznes uz darbu.
Un vispār jāizveido septiņi lieli, ērti, skaisti galda kalendāri laika posmam no 1. marta līdz 29. februārim un jālieto atkal un atkal līdz pat pensijai.

Šajā semestrī piektdienas man ir dienas, kad sēdēt pie maģistra darba. Vai sakārtot istabu, pārbīdīt mēbeles, uzcept kūku vai darīt jebko citu, lai par maģistru nebūtu jādomā. Šodien pēc nelieliem istabas labiekārtošanas darbiem ķēros vērsim pie ragiem. Tagad beigās šķita, ka pat kaut kas sāk virzīties vēlamajā virzienā. Tikai pie mana darba vadītāja ir tā - ja kāds uzdevums skaisti sanāk, tad ir vērts meklēt kļūdu. Atradu.

Servisu atradu ātri. Ilgāk bija jāmeklē, kā pie viņa piekļūt, jo šis kā cietoksnis - no vienas puses dzelzceļa aizsegā, bet pie pārbrauktuves gājējiem vieta nav iedalīta.
Tiku vaļā no naudas, toties autiņš tagad murrā labsajūtā. Pilnīgi cita braukšana.

Beidzot saņēmos aizvest savu braucamo uz servisu. Bija sarunāts, ka es atstāšu tur līdz rītdienai.
Uzzināju, ka ne visas Rīgas daļas ir tik ērti sasniedzamas ar sabiedrisko transportu kā manas mājas un darbs. Un ne visās Rīgas daļās ir tādas ekstras kā trotuārs. Vairāk kā pusstundu meklēju pieturu, lai brauktu uz mājām. Nez, cik ilgi rīt būs jāmeklē pats serviss?

Pieturās tagad ir viena reklāma, kur smaidīgs meičuks ārā, ziemas dienā sajūsminās par krītošo sniegu. Un ko tas reklamē? Internetu un televīziju. Hmm... Tas ir “zini, no kā atsakies” vai kā?

Ak... Tik bezpalīdzīga sajūta, kad tu saņem ziņu, gribi atbildēt, bet nav ne mazākās jausmas, ko teikt. Un liekas, ka atbilde tiek gaidīta, kaut arī nav jautājuma.

Mana atgriešanās LU ir tāda smieklīga padarīšana. Jautrība sākās jau ar pieteikšanos. Izdomāju iet uz maģistriem kaut kā pēkšņi. Vasarā mājās skatījāmies seriālu, kur bija pieminēta viena no neatrisinātajām matemātikas problēmām. Dažas dienas vēlāk ar draugiem braucu uz Mazirbi. Runājām par studijām. Viena meitene stāstīja, cik LU ir draņķīga mācību iestāde. Nevarēju piekrist, jo nupat biju ieguvusi ne visai nopietnu IT speciālista papīru ne visai nopietnā mācību iestādē, kur kvalifikācijas darba fonts svarīgāks par saturu. Tur mācoties, man ļoti pietrūka LU akadēmiskā pieeja un kvalitāte pašos pamatos. Katrā ziņā Mazirbe ir tālu, ceļš ir ilgs. Iegāju LU lapā un sāku skatīties, ko viņi labu piedāvā. Tieši varēja pieteikties maģistros. Kad atgriezos Rīgā, sameklēju dokumentus un gāju pieteikties.
Dāmai, kas pieņēma pieteikumu, pirmkārt jau nepatika tas, ka es nāku vienā no pēdējām dienām. Tad, kad saprata, ka es esmu beigusi LU, bija nākamais pārmetums - kāpēc es vispār nāku ar papīriem, nevis piesakos caur internetu. Savaldījos un pieklājīgi atbildēju, ka beidzu sen, pa to laiku daudz kas mainījies. Tad viņa sāka skatīties manus dokumentus, ieraudzīja atzīmes un vienā mirklī pārvērtās par citu cilvēku. Manā priekšā sēdēja laipna, draudzīga dāma, kas ar lielu prieku vēlējās ierakstīt mani visos sarakstos. Šis mani pārsteidza, jo es neesmu nekāds ģēnijs, kursā nekad neesmu bijusi pirmā. Katrā ziņā tā es nonācu atkal studenta statusā.
Pirmais semestris bija pamatīgs pārbaudījums. Jau kopš septembra domāju, ka iešu prom statistikas dēļ - neko nejēdzu pašā priekšmetā,bet jātiek galā ar 10 mājasdariem, kas jātaisa divās programmās, ko redzu pirmo reizi. Septembra beigās izrādījās, ka man ir piešķirta stipendija. Tas bija labs iemesls cīnīties vismaz līdz sesijai. Kaut kā izvilku semestri un pat nokārtoju statistiku. Eksāmenā pasniedzējs ilgi mani tincināja, līdz atrada vienu jautājumu, uz kuru es mācēju atbildēt.
Otrais semestris. Atkal stipendija. Pat ar visu draņķīgo atzīmi statistikā! Beidzot uzzināju, kas ir mani kursabiedri, jo iepriekš abi kursi bija kopā. Izrādās, ka man ir foršs kurss! Šajā semestrī jauna problēma - maģistra darba ievadseminārs. Jāizvēlas darba vadītājs un tēma, jāsāk kaut ko pētīt. Semestra beigās liek atzīmi. Mācībspēki nomainījušies, viss jāsāk no jauna. Gāju runāt ar pasniedzēju, pie kura vēl nevienu priekšmetu nebiju kārtojusi. Nevienu citu savā vecajā lauciņā nezinu. Šis pasniedzējs atbildēja, ka viņam jau divi maģistranti no mana kursa esot. Trīs varētu būt pārāk daudz. Bet viens no pirmā semestra pasniedzējiem laipni aicināja savā paspārnē. Citu variantu nebija, piekritu. Visu semestri kaut ko tur uz vietas mīņājos, kaut ko izdarīju, bet neko vērtīgu. Tu nevari atrast to, ko tu meklē, ja tu nezini, ko meklē. Atzīmi dabūju, bet šaubas par izvēli neatkāpās. Pa vasaru izkristalizējās pārliecība, ka šajā tēmā nevajag palikt. Atkal jāatgriežas pie nulles.
Trešais semestris. Atkal stipendija (un vēl aizvien mani tas pārsteidz). Vēlreiz vērsos pie pasniedzēja, kas iepriekš mani atšuva. Šoreiz jau sagaidīja ar atplestām rokām, jo pavasarī labi nokārtoju abus viņa priekšmetus. Trešais semestris bija grūts - daudz darba, daudz mājasdarbu, pārvākšanās piespiedu kārtā. Kaut kā tomēr pagāja, sesijas rezultāti iepriecinoši. Pārsteidzošākais - pēc visām mokām ar statistikām (pa visiem semestriem kopā tādas bija četras), pasniedzējs divas reizes izteica aicinājumu rakstīt maģistra darbu pie viņa. Šo es nekādi nespēju saprast. Tad no dekanāta atnāca ziņa, ka sesijas laikā vajadzētu iesniegt tēmas pieteikumu. Kaut ko mans darba vadītājs sadzejoja, parakstījām, iesniedzu. Laimīga, ka šis posms arī ir galā, braucu nosvinēt. Plāns bija aizmirst par studijām uz nedēļu - reģistrācijas nedēļas laikā neko nedarīt mācību sakarā. Bet nē. Saņemu e-pastu ar aicinājumu nomainīt darba vadītāju. Pasniedzēja dikti vēlas, lai eju pie viņas rakstīt. Šajā brīdī galva grib eksplodēt. Pirms gada tikai viens pasniedzējs bija gatavs atsaukties, bet tagad, kad beidzot ir kaut kāda skaidrība, sāk nākt arī citi piedāvājumi. Bez tam atbilde ir jāsniedz. Korekta. Nevienu nedrīkst aizvainot.
Ceturtais semestris. Lekciju vairs nav. Tagad jāstrādā pie maģistra darba. Šī semestra problēma - izjūtu pamatīgu spiedienu. Laiku pa laikam kāds pasaka, ka viens vai otrs pasniedzējs mani ir salielījis. Pasniedzēji man piedēvē tādas dotības, kādu man nav, un sagaida, ka es uzrakstīšu ļoti labu nobeiguma darbu. Realitāte - šajā nedēļā neesmu izdarījusi neko. Pat nezinu, no kura gala sākt. Šaubos, vai paspēšu. Trūkst motivācijas un slinkums liek sevi manīt. Gaidu vēl, kad kaut kāds cerības stariņš iespīdēs.
Redzēsim, kā tas viss turpināsies.

Šad un tad lasāmi šausmu stāsti par skolotājiem, kas strādā krievu plūsmas skolās un nezina valsts valodu. Kad vairākus tādus rakstus izlasa, tad šķiet, ka situācija ir izpušķota un nevarētu tak būt tik ļauni. Manā vecajā skolā, kur mācības notika gan latviešu gan krievu plūsmā, viena skolotāja bija, kas uzstājīgi pieturējās pie krievu valodas, bet nevienu citu tādu nebiju satikusi. Vakar matemātikas olimpiādes darbu labotājiem bija kāds laiks jāgaida, kamēr atveda labojamos darbus. Kādas 10 minūtes jau bijām bezdarbībā sēdējuši, kad es nolēmu aiziet uz tualeti. Atnāku atpakaļ un redzu, ka visi dala kaut kādus papīrus. Apsēdos savā vietā un pajautāju blakus sēdošajai skolotājai, vai es kaut ko esmu palaidusi garām. Viņa skatās uz mani ar dežūrsmaidu sejē un atbild: "Aha!" Gaidu kaut kādu turpinājumu, bet absolūtā neizpratne viņas sejā un smaids paliek nemainīgs. Prasu vēlreiz - vai pa to laiku, kamēr biju izgājusi, te kaut kas svarīgs tika teikts? Dzirdu pretī to pašu "Aha!" Sapratu, ka tas ir bezcerīgi, nekādu informāciju no viņas neiegūšu, un vērsos pie citas kolēģes. Viņa paskaidroja, ka vēl nekas nenotiek, ir tikai izdalīti uzdevumu atrisinājumi. Dzirdēju pirmo dāmu ar savu draudzeni sarunājamies krieviski. Manus jautājumus viņa vienkārši nesaprata. Tad nu es brīnos - ja cilvēks valsts valodā nesaprot elementārākos teikumus, tad kā viņš var labot olimpiādes darbus, kuros nianse teikuma uzbūvē var būt būtiski izmainīt domu? Un kā šāds skolotājs var motivēt skolēnus tiekties pēc izglītības, ja pats spītīgi atsakās iemācīties pirmo, kas inteliģentam cilvēkam būtu jāpārzina - savas valsts valodu?