Matemātiķiem ir daudz problēmu
Feb. 10th, 2018 | 11:41 am
From:: dinciite
Mana atgriešanās LU ir tāda smieklīga padarīšana. Jautrība sākās jau ar pieteikšanos. Izdomāju iet uz maģistriem kaut kā pēkšņi. Vasarā mājās skatījāmies seriālu, kur bija pieminēta viena no neatrisinātajām matemātikas problēmām. Dažas dienas vēlāk ar draugiem braucu uz Mazirbi. Runājām par studijām. Viena meitene stāstīja, cik LU ir draņķīga mācību iestāde. Nevarēju piekrist, jo nupat biju ieguvusi ne visai nopietnu IT speciālista papīru ne visai nopietnā mācību iestādē, kur kvalifikācijas darba fonts svarīgāks par saturu. Tur mācoties, man ļoti pietrūka LU akadēmiskā pieeja un kvalitāte pašos pamatos. Katrā ziņā Mazirbe ir tālu, ceļš ir ilgs. Iegāju LU lapā un sāku skatīties, ko viņi labu piedāvā. Tieši varēja pieteikties maģistros. Kad atgriezos Rīgā, sameklēju dokumentus un gāju pieteikties.
Dāmai, kas pieņēma pieteikumu, pirmkārt jau nepatika tas, ka es nāku vienā no pēdējām dienām. Tad, kad saprata, ka es esmu beigusi LU, bija nākamais pārmetums - kāpēc es vispār nāku ar papīriem, nevis piesakos caur internetu. Savaldījos un pieklājīgi atbildēju, ka beidzu sen, pa to laiku daudz kas mainījies. Tad viņa sāka skatīties manus dokumentus, ieraudzīja atzīmes un vienā mirklī pārvērtās par citu cilvēku. Manā priekšā sēdēja laipna, draudzīga dāma, kas ar lielu prieku vēlējās ierakstīt mani visos sarakstos. Šis mani pārsteidza, jo es neesmu nekāds ģēnijs, kursā nekad neesmu bijusi pirmā. Katrā ziņā tā es nonācu atkal studenta statusā.
Pirmais semestris bija pamatīgs pārbaudījums. Jau kopš septembra domāju, ka iešu prom statistikas dēļ - neko nejēdzu pašā priekšmetā,bet jātiek galā ar 10 mājasdariem, kas jātaisa divās programmās, ko redzu pirmo reizi. Septembra beigās izrādījās, ka man ir piešķirta stipendija. Tas bija labs iemesls cīnīties vismaz līdz sesijai. Kaut kā izvilku semestri un pat nokārtoju statistiku. Eksāmenā pasniedzējs ilgi mani tincināja, līdz atrada vienu jautājumu, uz kuru es mācēju atbildēt.
Otrais semestris. Atkal stipendija. Pat ar visu draņķīgo atzīmi statistikā! Beidzot uzzināju, kas ir mani kursabiedri, jo iepriekš abi kursi bija kopā. Izrādās, ka man ir foršs kurss! Šajā semestrī jauna problēma - maģistra darba ievadseminārs. Jāizvēlas darba vadītājs un tēma, jāsāk kaut ko pētīt. Semestra beigās liek atzīmi. Mācībspēki nomainījušies, viss jāsāk no jauna. Gāju runāt ar pasniedzēju, pie kura vēl nevienu priekšmetu nebiju kārtojusi. Nevienu citu savā vecajā lauciņā nezinu. Šis pasniedzējs atbildēja, ka viņam jau divi maģistranti no mana kursa esot. Trīs varētu būt pārāk daudz. Bet viens no pirmā semestra pasniedzējiem laipni aicināja savā paspārnē. Citu variantu nebija, piekritu. Visu semestri kaut ko tur uz vietas mīņājos, kaut ko izdarīju, bet neko vērtīgu. Tu nevari atrast to, ko tu meklē, ja tu nezini, ko meklē. Atzīmi dabūju, bet šaubas par izvēli neatkāpās. Pa vasaru izkristalizējās pārliecība, ka šajā tēmā nevajag palikt. Atkal jāatgriežas pie nulles.
Trešais semestris. Atkal stipendija (un vēl aizvien mani tas pārsteidz). Vēlreiz vērsos pie pasniedzēja, kas iepriekš mani atšuva. Šoreiz jau sagaidīja ar atplestām rokām, jo pavasarī labi nokārtoju abus viņa priekšmetus. Trešais semestris bija grūts - daudz darba, daudz mājasdarbu, pārvākšanās piespiedu kārtā. Kaut kā tomēr pagāja, sesijas rezultāti iepriecinoši. Pārsteidzošākais - pēc visām mokām ar statistikām (pa visiem semestriem kopā tādas bija četras), pasniedzējs divas reizes izteica aicinājumu rakstīt maģistra darbu pie viņa. Šo es nekādi nespēju saprast. Tad no dekanāta atnāca ziņa, ka sesijas laikā vajadzētu iesniegt tēmas pieteikumu. Kaut ko mans darba vadītājs sadzejoja, parakstījām, iesniedzu. Laimīga, ka šis posms arī ir galā, braucu nosvinēt. Plāns bija aizmirst par studijām uz nedēļu - reģistrācijas nedēļas laikā neko nedarīt mācību sakarā. Bet nē. Saņemu e-pastu ar aicinājumu nomainīt darba vadītāju. Pasniedzēja dikti vēlas, lai eju pie viņas rakstīt. Šajā brīdī galva grib eksplodēt. Pirms gada tikai viens pasniedzējs bija gatavs atsaukties, bet tagad, kad beidzot ir kaut kāda skaidrība, sāk nākt arī citi piedāvājumi. Bez tam atbilde ir jāsniedz. Korekta. Nevienu nedrīkst aizvainot.
Ceturtais semestris. Lekciju vairs nav. Tagad jāstrādā pie maģistra darba. Šī semestra problēma - izjūtu pamatīgu spiedienu. Laiku pa laikam kāds pasaka, ka viens vai otrs pasniedzējs mani ir salielījis. Pasniedzēji man piedēvē tādas dotības, kādu man nav, un sagaida, ka es uzrakstīšu ļoti labu nobeiguma darbu. Realitāte - šajā nedēļā neesmu izdarījusi neko. Pat nezinu, no kura gala sākt. Šaubos, vai paspēšu. Trūkst motivācijas un slinkums liek sevi manīt. Gaidu vēl, kad kaut kāds cerības stariņš iespīdēs.
Redzēsim, kā tas viss turpināsies.
Dāmai, kas pieņēma pieteikumu, pirmkārt jau nepatika tas, ka es nāku vienā no pēdējām dienām. Tad, kad saprata, ka es esmu beigusi LU, bija nākamais pārmetums - kāpēc es vispār nāku ar papīriem, nevis piesakos caur internetu. Savaldījos un pieklājīgi atbildēju, ka beidzu sen, pa to laiku daudz kas mainījies. Tad viņa sāka skatīties manus dokumentus, ieraudzīja atzīmes un vienā mirklī pārvērtās par citu cilvēku. Manā priekšā sēdēja laipna, draudzīga dāma, kas ar lielu prieku vēlējās ierakstīt mani visos sarakstos. Šis mani pārsteidza, jo es neesmu nekāds ģēnijs, kursā nekad neesmu bijusi pirmā. Katrā ziņā tā es nonācu atkal studenta statusā.
Pirmais semestris bija pamatīgs pārbaudījums. Jau kopš septembra domāju, ka iešu prom statistikas dēļ - neko nejēdzu pašā priekšmetā,bet jātiek galā ar 10 mājasdariem, kas jātaisa divās programmās, ko redzu pirmo reizi. Septembra beigās izrādījās, ka man ir piešķirta stipendija. Tas bija labs iemesls cīnīties vismaz līdz sesijai. Kaut kā izvilku semestri un pat nokārtoju statistiku. Eksāmenā pasniedzējs ilgi mani tincināja, līdz atrada vienu jautājumu, uz kuru es mācēju atbildēt.
Otrais semestris. Atkal stipendija. Pat ar visu draņķīgo atzīmi statistikā! Beidzot uzzināju, kas ir mani kursabiedri, jo iepriekš abi kursi bija kopā. Izrādās, ka man ir foršs kurss! Šajā semestrī jauna problēma - maģistra darba ievadseminārs. Jāizvēlas darba vadītājs un tēma, jāsāk kaut ko pētīt. Semestra beigās liek atzīmi. Mācībspēki nomainījušies, viss jāsāk no jauna. Gāju runāt ar pasniedzēju, pie kura vēl nevienu priekšmetu nebiju kārtojusi. Nevienu citu savā vecajā lauciņā nezinu. Šis pasniedzējs atbildēja, ka viņam jau divi maģistranti no mana kursa esot. Trīs varētu būt pārāk daudz. Bet viens no pirmā semestra pasniedzējiem laipni aicināja savā paspārnē. Citu variantu nebija, piekritu. Visu semestri kaut ko tur uz vietas mīņājos, kaut ko izdarīju, bet neko vērtīgu. Tu nevari atrast to, ko tu meklē, ja tu nezini, ko meklē. Atzīmi dabūju, bet šaubas par izvēli neatkāpās. Pa vasaru izkristalizējās pārliecība, ka šajā tēmā nevajag palikt. Atkal jāatgriežas pie nulles.
Trešais semestris. Atkal stipendija (un vēl aizvien mani tas pārsteidz). Vēlreiz vērsos pie pasniedzēja, kas iepriekš mani atšuva. Šoreiz jau sagaidīja ar atplestām rokām, jo pavasarī labi nokārtoju abus viņa priekšmetus. Trešais semestris bija grūts - daudz darba, daudz mājasdarbu, pārvākšanās piespiedu kārtā. Kaut kā tomēr pagāja, sesijas rezultāti iepriecinoši. Pārsteidzošākais - pēc visām mokām ar statistikām (pa visiem semestriem kopā tādas bija četras), pasniedzējs divas reizes izteica aicinājumu rakstīt maģistra darbu pie viņa. Šo es nekādi nespēju saprast. Tad no dekanāta atnāca ziņa, ka sesijas laikā vajadzētu iesniegt tēmas pieteikumu. Kaut ko mans darba vadītājs sadzejoja, parakstījām, iesniedzu. Laimīga, ka šis posms arī ir galā, braucu nosvinēt. Plāns bija aizmirst par studijām uz nedēļu - reģistrācijas nedēļas laikā neko nedarīt mācību sakarā. Bet nē. Saņemu e-pastu ar aicinājumu nomainīt darba vadītāju. Pasniedzēja dikti vēlas, lai eju pie viņas rakstīt. Šajā brīdī galva grib eksplodēt. Pirms gada tikai viens pasniedzējs bija gatavs atsaukties, bet tagad, kad beidzot ir kaut kāda skaidrība, sāk nākt arī citi piedāvājumi. Bez tam atbilde ir jāsniedz. Korekta. Nevienu nedrīkst aizvainot.
Ceturtais semestris. Lekciju vairs nav. Tagad jāstrādā pie maģistra darba. Šī semestra problēma - izjūtu pamatīgu spiedienu. Laiku pa laikam kāds pasaka, ka viens vai otrs pasniedzējs mani ir salielījis. Pasniedzēji man piedēvē tādas dotības, kādu man nav, un sagaida, ka es uzrakstīšu ļoti labu nobeiguma darbu. Realitāte - šajā nedēļā neesmu izdarījusi neko. Pat nezinu, no kura gala sākt. Šaubos, vai paspēšu. Trūkst motivācijas un slinkums liek sevi manīt. Gaidu vēl, kad kaut kāds cerības stariņš iespīdēs.
Redzēsim, kā tas viss turpināsies.