Nevar salasīt?

Pēdējā diena pirms kāzām pagājusi nemanot. Visu laiku jutos mazliet neērti, atbildit, ka satraukuma par kāzām man nav. Bija daudz darāmā. Ceturtdienas vakarā izliku pēdējās atzīmes skolā un ar to arī mans atvaļinājums varēja sākties. Piektdienas rītā, beidzot, pamodos ar satraukumu - tādu patīkamu satraukumu. Kad par darbu vairs nav jādomā, tad šis ir klāt. Pa dienu bija manikīrs, dāvanu saiņošana, šlipses pirkšana, galda plānu taisīšana un drukāšana, mantu pakošana, dejas mēģināšana. Tas ir daudz vienai dienai. Rāmavā ierados pēc pusnakts un tagad, beidzot, eju gulēt. Vajadzēja ātrāk, bet nebija tādas iespējas.
Šovakar atvadījāmies ar tekstu “Tiekamies pie altāra!”
Es viņu mīlu no visas sirds, viņš ir fantastisks cilvēks ❤️

Šodien izdarīju pēdējos darbus, lai varētu doties atvaļinājumā. Rīt jāsapako dāvanas, jāizdrukā plakāts, jāsakrāmē mantas un tad jau uz svinību vietu nakšņot. Tātad šī ir pēdējā nakts šajās mājās. Dodos pie miera, lai noķertu pēc iespējas vairāk miega stundu 🛌

Darbi, darbi, darbi. Gandrīz viss ir izdarīts, bet rīt atkal jauns kontroldarbu birums, ko jāizlabo uzreiz. Miegs. Jāiet gulēt.

Populārākais sveiciens: “Nu tad lielais notikums tuvojas!”
Populārākais jautājums: “Satraukums ir?”
Jūtos tīri neveikli, sakot, ka nav. Es nesaprotu, par ko man satraukties. Par savu izvēli esmu pārliecināta, visi rīkošanā iesaistītie cilvēki arī ir uzticami. Bez tam man nav svarīgi, lai viss notiktu pēc plāna. Nejūsmoju par lieliem pasākumiem, tāpēc arī nav nekādas izsapņotas vīzijas par perfektu vakra norisi. Būs forši.

Sestdien precos. Pēdējie mēneši pagājuši tādā steigā un nogurumā, ka nevaru vien sagaidīt, kad varēs izsvītrot kāzu plānošanu no darāmo darbu saraksta. Par daudz to lietu, kas jākārto. Šonedēļ jāizdara viss, lai nākamo nedēļu var atpūsties un nedomāt par pienākumiem. Tā nedēļa ir tik ļoti, ļoti vajadzīga!
Mans līgavainis ir fantastisks atbalsts it visā.

Divas traki darbīgas nedēļas bijušas. Šodien izdomāju dienas pirmajā daļā atpūsties. Uz gavēņa laiku atsakos no FB un YouTube. Nācās spēlēt klavieres, lai sevi izklaidētu.

Sūdzēties par paša izvēlēm ir gauži muļķīgi, it īpaši tad, ja paša spēkos ir apstākļus mainīt. Un es tūlīt darīšu kaut ko muļķīgu.
Iepriekšējā nedēļa bija ārkārtīgi nogurdinoša - knapi aizrāpoju līdz nedēļas nogalei. Tā, savukārt, bija brīnišķīga. Un tad atkal sākas šī nedēļa.
Vakar (pirmdien) gāju uz izrādi ar cilvēkiem no skolas. Biļeti biju nopirkusi jau pirms kāda laika, kad vēl nezināju, cik nepiemērots ir laiks izrādei. Bet, ja jau biļete nopirkta, tad skaidrs, ka bija jāiet. Tīri interesanta, aktieri vienkārši fantastiski un flīģelis <3. Nez kāpēc izrādes autoram labpaticis noslēgt ar pesimistisku domu. Tātad vakar uz kori nebiju - tā vietā skatījos drūmas realitātes atainojumu. Šodien svētdienas skola - atkal neesmu, jo jāgatavojas konferencei. Rīt iesvētes mācības vietā ir DK, uz kuru, protams, arī netieku, jo piekritu labot olimpiādes darbus. Un ceturtdien ir tās šausmas, ko sauc par konferenci. Man jāsagatavo 15 minūšu stāstāmais par tēmu, kurā neorientējos. Nu super! Te nu manas izvēles mani ir novedušas. Ir tikai otrdiena un es jau nevaru izturēt šito marinēšanos darbā un universitātē. Man gribas apkārt manus cilvēkus!

Starp "Varšavu" un "Nopirku riepas" ir ASV un mana pirmā audzināmā klase. Viņi ir vienreizēji!

Lai saņemtos un pirmo reizi mūžā nopirktu riepas - tas man prasīja gadu. Apziņa, ka es neko no tādām lietām nezinu, galīgi nepalīdzēja. Un ir jau tā, ka nav pat skaidrs, no kurienes lai sāk. Beigu beigās tas, kas man bija vajadzīgs - saruna ar meičuku, kas pati savu autiņu vizina uz servisiem. Pāris teikumi un man bija skaidrs, ko darīt tālāk. Tagad riepas pasūtītas, jāsamaksā un jābrauc uzlikt.

Vakar no skaistās Štrbske Pleso atbraucām līdz Varšavai. No rīta 7:15 sēdāmies vilcienā, pa ceļam divreiz pārsēdāmies, 21:15 izkāpām no autobusa. Apmetāmies dzīvoklī pašā Varšavas centrā, 7. stāvā. Dzīvoklis īpatnēji iekārtots. Tur piestāvētu bohēma. Ielas troksnis bija tik liels, ka šķira, ka guļu pieturā. Šodien 11:00 atstājām dzīvokli un domājām, kā sevi izklaidēt 10 stundas līdz autobusam. Ārā karstums neizturams, tāpēc visu dienu slēpjamies lielveikalā. Šobrīd jau ir tik ļoti apnicis, ka paņēmu rokās Cibu. Vēl divarpus stundas un varēs doties mājās. Nu jau ļoti gribas.
Vienā brīdī sapratu, ka es esmu gatava jaunajam semestrim. Būs forši. Patīk darīt kaut ko vērtīgu. Pirms gada vasara bija pārāk īsa, lai sagatavotos septembrim. Šī ir labāka.

Tieši pirms nedēļas saņēmu apstiprinājumu, ka mana lauztā kāja ir sadzijusi un varu aizmirst par savu melno zābaku. Tajā pašā vakarā sēdos autobusā un devos piedzīvojumos. Sabiedriskais transports Rīga - Viļņa - Varšava - Krakova (ar nakšņošanu) - Zakopāne - Poprada. Un tad uz Štrbske Pleso. Apmetāmies fantastiskā dzīvoklī, kur no visiem logiem redzami kalni. Pasakaini!
Izstaigājos pa kalniem, izbaudīju skaistumu, tagad dodos mājup. Pēc vairākām nedēļām ar Netflix šīs bija patīkamas pārmaiņas.
Mans atklājums - purngals ikdienā tiek noslogots ne pa jokam! Un ja purniņš nogurst, pavisam drīz sevi pieteiks papēdis. Man tagad būs savējais kreisais jāuztrenē pēc ilgās “atpūtas” zābakā.

Paskaitīju, ka līdz atvaļinājuma beigām palikušas 5,5 nedēļas, kurās plānots nakšņot mājās ne vairāk kā 10 naktis (ieskaitot šo). Varbūt sanāks kompensēt lauztās kājas uzliktos ierobežojumus vasaras pirmajā daļā.

Vēl vismaz nedēļu staigāšu ar zābaciņu. Neskatoties uz to, šodien saņēmos un pamēģināju uzvilkt lauztajā kājā vienīgo kurpi, kas man šobrīd der, un izspiest sajūgu. Slodze nav tāda, kā ejot. Izdevās aizbraukt līdz tuvējam tirdzniecības centram. Izskatās, ka uz nometni varēšu šoferēt pati. Kols, aizverošā iekava.

Beidzot nonāca krevele no mana uz šķembām sagrieztā ceļa. Tas prasīja 22 dienas. Man šķiet apbrīnojami, kā pēc tādas traumas organisms “pats sevi saved kārtībā” - tiek vaļā no netīrumiem un bojātajiem audiem un aizpilda visus caurumus.
Beidzot varēšu normāli iet dušā. Pirms tam nevarēju slapināt celi tai kājai, uz kuras varu nostāties. Tur sava meistarība bija vajadzīga, lai ar šito problēmu tiktu galā.

Traumatologs teica, ka sešas nedēļas jāstaigā ar zābaciņu. Trīs nu jau ir pagājušas. No slaistīšanās brīvajā laikā satieku cilvēkus, ko sen neesmu satikusi. Pietrūkst lauku.
Izgāju pastaigāties. Otrā reize ārā bez kruķa. Riktīgi forši - var ejot bakstīt telefonu. Garām gāja mazs, saguris meitēns, kam vilka jau uz asariņu. Tad viņa ieraudzīja, ka man vienā kājā rozā kediņa, bet otrā - melns zābaks. Viņai tas likās tik uzjautrinoši, ka pat pinkšķītis pārgāja :)

Neatceros, kad es uz laukiem būtu braukusi jūnijā. Pēdējos gadus viss jūnijs pagājis kārtojot eksāmenus. Šogad izbrīvējās divas nedēļas starp maģistra darba aizstāvēšanu un iestājeksāmeniem (kuros es esmu pie organizēšanas). Darbs pateica, ka es varu tās divas nedēļas nerādīties, tāpēc aizbraucu uz laukiem. Izpļāvu pļaviņu, iekārtoju ugunskura vietu, uzņēmu ciemiņu, apbraukāju visas smukākās apkārtnes vietas. Sanāca izvēdināt galvu un tikt vaļā no tā stresa, kas bija uzkrājies studiju laikā. Darbā varēju nebūt divas nedēļas, toties Rīgā tāpat vajadzēja iegriezties uz trim dienām. Izdarīju visu, kas darāms, un krāmēju mantas, lai brauktu otrreiz. Nesot kastes uz mašīnu, nepamanīju pagalmā bedri, nokritu un salauzu kāju. Tā ka man ir manuālā kārba, braukšanai vajadzīgas abas kājas. Tā es paliku Rīgā.
Šodien baznīcā kāds man pateica, ka tas varētu būt tāpēc, lai mani no kaut kā atturētu (kontekstā tas izklausījās sakarīgāk). Es to redzu pilnīgi pretēji. Man bija plāns braukt uz laukiem un pavadīt nedēļu vienai. Reāli sanāca palikt pilsētā un pavadīt laiku ar cilvēkiem, ar kuriem nemaz nebiju domājusi tikties. Nosvinēju Līgo, ko citādi nebūtu darījusi. “Izgaismo Latviju” gājienā apkārt robežai plānoju iet ar nepazīstamiem cilvēkiem, bet beigās gāju ar mīļiem domubiedriem, kas pacietīgi vilkās man līdzi (mans ātrums otrajā dienā pēc lūzuma - 2 km/h). Ja studējot bija radusies sajūta, ka no visiem esmu attālinājusies, tad šajā pēdējā nedēļā esmu no Dieva saņēmusi tādas rūpes un mīļu gādību, par kādu pat domājusi nebiju! Ir cilvēki, kas piedzīvojuši līdzīgas traumas, un domā, ka man tagad vajadzētu justies draņķīgi, bet man ir labi!
Ne tik nopietni runājot - pirms tad domāju, ka vasarā slaistīšos un jutīšos par to slikti. Tagad es slaistos bez sirdsapziņas pārmetumiem.

Tas nu ir padarīts. Četri semestri noslēgušies. Esmu atkal brīvs cilvēks.
Aizstāvēšana bija daudz trakāka nekā es gaidīju. Mat analīzes katedra pret statistiķiem karoja pēc pilnas programmas. Viens otru “apmētāja” ar jautājumiem pat to, kur tas vispār vajadzīgs un kāpēc pieminētas tādas teorēmas. Mans recenzents arī izcēlās. Vakar saņēmu tīri jauku e-pastu ar dažiem komentāriem. Šodien situācija bija jau krasi mainījusies. Ja vakar viss tā labvēlīgi, tad šodien varēja manīt, ka šorīt mērķis ir meklēt kļūdas nevis izvērtēt padarīto. Bija pat tādas norādes uz nepilnību, kur citi pasniedzēji nevarēja recenzentam piekrist. Dikti nepatīkami. Īstenībā pat neviena kļūda netika uzrādīta. Toties rakstības stils piedzīvoja skarbu kritiku. Un tad tur kaut kas vēl neesot pietiekami skaidri uzrakstīts (vai varbūt pietiekami rūpīgi izlasīts?)
Bet pats saldais ēdiens bija atstāts uz beigām. Pēdējā runātāja dabūja visskarbāko kritiku. Likās, ka emocijām pāri plūstošā recenzente apraudāsies, aizstāvot savas dārgās nestriktās kopas. Viņu pat nācās pārtraukt.
Tiku pie 9. Zemākā atzīme kursā - 5. Pēc dzirdētā nepateiktu.
Darba vadītājs divām no trim (kas pie viņa rakstījām) pasniedza puķi. Par to gan es biju ārkārtīgi pārsteigta. Tas vismaz atspēko recenzenta šī rīta neadekvātos gājienus. Jā, manuprāt jautājums par maģistra darba mērķauditoriju nav korekts.

Kaimiņi regulāri mazgā veļu ap pusnakti. Ja nebūtu slinkums, izslēgtu drošinātājus - mūsu mājai tie ir kāpņu telpā.

Maģistra darba rakstīšana manā gadījumā ir nemitīga lēkāšana starp "Nevar būt, ka es atrisināju!" un "Es atradu kļūdu."

Divas lietas, no kā daži cilvēki paniski baidās, bet kas man īpaši patīk - augstums un zibeņošana. Atsevišķi, protams. Abas šīs lietas ļauj sajust, kāda varenība mums ir apkārt un cik fantastiski ir tas, ka es, mazais cilvēciņš, šajā milzīgajā pasaulē tomēr esmu drošībā. Tas neattiecas un nakšņošanu teltī negaisa laikā. Tad man zibens nepatīk. Bet ja es varu to vērot pa istabas logu (kā šobrīd), šķūņa durvīm (kā bērnības atmiņās) vai no jebkurām citām sienām - bauda!