Nevar salasīt?

Šodien bija/ir matemātikas olimpiāde, dodos labot darbus. Nestādos priekšā, kas mani sagaida. Nepatīk labošanas, bet šoreiz vismaz varu mierināt sevi ar domu, ka nebūs tik daudz muļķību kā kontroldarbos.
***
Sesija nokārtota daudz labāk nekā gaidīju. Fakts nosvinēts ar braucienu uz Valmieru un starpgadījumu pa ceļam. Ja kas, Latvija ir pilna ar atsaucīgiem, izpalīdzīgiem cilvēkiem. Šonedēļ atpūšos no mācībām. Pirmdien ķeršos pie nobeiguma darba (iespējams). Viena nedēļa ar brīviem vakariem tik ļoti palīdzēja atkal sajusties kā cilvēkam!

Rīt pēdējais eksāmens maģistrantūrā. Jānoskaņojas saņemt zemāko vērtējumu šajā sesijā. Kā var patikt statistika?

1. Šķiet, ka katra meitene kādreiz ir nosapņojusi, ka aiziet uz skolu/darbu/pasākumu zeķubiksēs. Šodien viena pirmās klases meitenīte tiešām uz skolu atnāca bez svārkiem. Tad, kad viņa to saprata, asaras sprāga ne pa jokam. Tētis super ātri noreaģēja un sameklēja viņas sporta bikses. Neviens pat nepamanīja, ka kaut kas būtu ne tā.
2. Man šodien kaķis iekoda sejā, jo negribēja, lai es eju prom. Pāris dienas būs redzams.
3. Eksāmena konsultācija, kuru es ar saviem jautājumiem gaidu jau 3 nedēļas, tika atcelta.
4. Pēc sesijas būs svinēšana. Man tomēr vēl ir draugi, ar ko svinēt :D
5. Nopirku jaunu kafijas sīrupu. Nu labi, četrus sīrupus nopirku. Tagad malkoju eleganto lavandas latti. Izskatās, ka arī pirms sesijas beigām ir ko izbaudīt.

Kas ir pilnīgi nesakarīga un tajā pašā laikā perfekta? Kantora kopa, draugi, Kantora kopa.
Darba nedēļa beigusies, laiks uz 2,5 dienām pazust matemātikas dziļākajās dzīlēs.
Uz mazās tāfelītes uzraksts "Jūties kā mājās - piedāvā man tēju!" nomainīts ar "Pat statistika reiz beigsies". Kafija krūzē jau gaida, kad varēs darīt savu iedvesmojošo darbu. Radio uzgriezts pietiekami skaļi, lai nedzirdētu kliedzošo kaimiņu. Doma, ka puse no priekšmetiem jau nokārtota, dikti palīdz saglabāt labu noskaņojumu. Nezinu, kā to izskaidrot, bet, par spīti tam, ka gribētos atpakaļ normālu dzīvi, kurā es satieku arī savus draugus, man šis viss, ko tagad daru, sagādā gandarījumu.

Šogad milzum daudz laika pavadīts, kaut ko rakstot LaTeX-ā. Rezultāts – vakar draudzes mājas lapā rakstu mēģināju saglabāt/apskatīt ar "cmd+T". Šodien brīnījos, kāpēc html tagi neveras ciet ar "\".

Kad jau esi pieradis pie stabilas darba vietas un nolem (beidzot) paturpināt studijas nākamajā līmenī, apzinies, ka tie būs tikai divi gadi, kuros nevarēsi pievērsties hobijiem kā arī satikt draugus ierastajās aktivitātēs, tāpat agrāk vai vēlāk pienāk brīdis, kad šķiet, ka šis velkas mūžību un vilksies vēl ilgi, un ka līdz izlaidumam visi vēl palikušie draugi būs jau sirmi.

Šodien plāns tikt vaļā no pirātiskās mūzikas un filmām. Nez vai spēšu visu izdzēst, bet sākšu vismaz ar mazumiņu :)

Īsziņu dzēšana vienmēr ir ievērojams notikums. Šodien dzēsu 2008. gada īsziņas. Lai arī tie ir tikai 3 gadi, tas liekas tiiik sen. Visādi mīļi teksti :) Nav žēl dzēst, tagad ir foršāk.

Pārrakstīju koncerta programmu un vēlzeiz pārdomāju, vai vispār braukt. Daudz dziesmu par visādām dievībām un daudz ar vienkārši stulbiem tekstiem. Tās es cenzēju. Bet, tā ka Mežaparka koncerts noteica ne tikai manus atvaļinājums plānus, bet arī Elīnas atvaļinājuma laiku, tad tomēr esmu ceļā uz estrādi.
Visas labās dziesmas ir saliktas sākumā. Gandrīz visas.

Pēc nedēļu ilgas dzīvošanas teltī nekurienes pašā maliņā novērtēju vienkāršas lietas:
duša (bez komentāriem);
drēbju skapis - ērti un pārskatāmi, bez tam ar plašu klāstu;
siltais ūdens - der arī nosalušām rokām;
mantas - ja ar vienu sedziņu auksti, paņem otru;
platība - nav jāuzmanās no slapjām telts sienām un aizmiguša telts biedra;
māju sajūta - tur man bija savu lauku sajūta, bet mājas ir mājas.
3 gadus sapņoju par braukšanu uz laukiem. Beidzot aizbraucu. Sajūsma neaprakstāma, atkal esot tur, kur kādreiz pavadīju vasaras. Noteikti gribu tur atgriezties vēl, un šoreiz ne pēc 10 gadiem. Vajag tik kādu dullo, kas brauc līdzi.

Uzliku telefonam "Reset". Tagad atkal nav gandrīz nekādu īsziņu. Tās, kas paspēja sakrāties, izdzēsu. Atstāju tikai divus cilvēkus sarakstā - tas man noderēs kādreiz, kad liksies, ka viss ir slikti. Šoreiz, pārmaiņas pēc, tās ir īsziņas bez nekādas sentimentālas vērtības. Parasti ikdienas teksti. Uzreiz telefons liekas vieglāks :)
Šodien atļaujos tādu ekstru kā "Index Cafe". Rīt sākas nedēļa laukos, 300 km no Rīgas, teltī, bez nekādām ērtībām. Tad tagad vēl jāpapriecājas par pilsētas labumiem.

Ja līdz šim mēģināju cīnīties ar savu emocionalitāti, tad nu vairs necentīšos. Tas nav pareizais ceļš. Tādā veidā es tikai varu kļūt vienaldzīga. Ir labāks risinājums. Un nav ko pārāk ietekmēties no draugu viedokļa.
Pēc nometnes jūtos brīvāka kā jebkad. Visas manas attiecības ir nokārtojušās. Nav vairs nekādu iešanu ar līkumu. Superprieks :)

Pirmā nometnes diena pagājusi daudzsološi. Man gan mazliet par skaļu - dziesmu laikā eju ārā no telts. Bet kopumā liekas, ka dabūšu to, ko te meklēju - svētīgu, piepildītu laiku un ģimeniskumu.
Nākamgad, iespējams, beidzot būšu pietiekami noskaņojusies, lai atkal ņemtu grupiņu. Kā pirms 7-8 gadiem. Wow! Tas jau ir tik sen!

Nedēļu dzīvojot citā pasaulē, var palaist garām daudz ziņu un notikumu. Bet man nav žēl :)
Pēc laivu brauciena, kurā nodzīvoju ar vienu copīti vairāk nekā 2 dienas, man pat ir iesauļojies celiņš.
Vakar ķēru mirkļus. Izbaudīju, ka varu būt tur, ar tādiem cilvēkiem, tādā laikā, tādos apstākļos. Šodien jāsadara viskaut kas, lai mirkļus varētu ķert arī no rītdienas līdz nedēļas beigām nometnē :)

Kaut kas man tajā visā patīk - man nav jādomā par savām problēmām.

Es goda vārds nesapratu, ko no manis grib! Un tā pat arī divi citi no tiem, kas bija mašīnā. Vienā brīdī doma braukt ceturtdien, tad - piektdien, tad atkal ceturtdien, piektdien. Beigās vienojamies visi par ceturtdienu. Tā ka vienam jau rīt agri no rīta jābūt gatavam laivošanai (diviem jābūt tikai vakarā, vēl vienam - nākamā diena brīva), sarunājam, ka braucam uzreiz pēc vakara pasākuma. Viss sarunāts, atvadāmies no bērniem un dodamies savākt mantas. Kad tas izdarīts, sakāpjam mašīnā, un šajā brīdī jau kāds acīm redzot ir pastrādājis noziegumu. Cilvēks X, kurš uzstādījis kategorisku prasību sēdēt priekšā un runāt ar mani, lai man nenāktu miegs (principā nevajadzīgi), ierāvies beņķī un demonstratīvi ignorē apkārtējos. Iebraucam Statoilā, jo divi braucēji bija palikuši bez vakariņām. Saņemu naidīgu tekstu par to, vai tad es negribēju steigties. Ko? Nē, negribēju. Mēs tak vienojāmies, es tikai pieskaņojos vairākumam. Un tālāk jau klaja nepatikas izrādīšana, cik nu iespējams. Tai skaitā klusēšana, kad jautāju, kur jābrauc, lai aizvestu viņu mājās. Ja man pirms tam likās, ka es varbūt kaut ko pateikusi ne tā, tad beigās no pārējiem sapratu, ka tā arī neviens nesaprata, par ko tas viss. Un mēs visu laiku tak bijām kopā mašīnā. Lai jau dzīvo.

Mēģināju izdarīt pareizu izvēli, bet izskatās, ka tādas opcijas nemaz nebija. Galīgi nosists garīgais. Neesmu pieradusi, ka man un citiem melo.
Tagad tik neuzdurties kādam, kas sagaida, ka es būtu stipra. Tad būs eksplozija.

Gaidu autobusu Esplanādes pieturā. Pēkšņi no katedrāles izbirst prāvs cilvēku bariņš. Sagaidu savu autobusu, bet pie iekšākāpšanas sākas riktīgas sacensības par labākajām vietām. Kad omīšu cīņas ar elkoņiem, grūstīšanos un kāju mīdīšanu beigušās, arī es iekāpju autobusā. Te vietas vēl daudz. Apsēžos un skatos, kā lēdijas turpina savas mierpilnās, apgarotās sarunas, it kā nekas nebūtu noticis.
Redz kā. Var arī tā :)

Forši. Tagad man ir ne tikai dāvināta rozā maika ar uzrakstu uz muguras "Man patīk cits", bet arī ar "Esi uzticams" - no Liepājas diecēzes dienām. Abas tādas, kas kādam varētu likt justies neērti :D

Šodien nostaigāti lieli attālumi. Fināls atkal dārzā. Šoreiz ar imitētu ugunskuru. Tā ka ugunskuru "parasto" Rīgā kurināt nedrīkst, tad labi noder mans mini-grills. Gana labs, lai papriecētu actiņas, pasildītu pēdiņas un uzceptu maršmelovus.
Aizmigt atkal nevaru, kaut arī visu dienu nāca miegs. Nekas. Varbūt rīt :)