Nevar salasīt?

Vakar sanāca neplānota ballīte manā dārzā pēc jauniešu vakara. Sēdējām drupās starp mazajām lampiņām. Skaisti tur.

Atnaudojos ilgam laikam. Tagad varēšu atkal dzīvot taupīgi līdz pat oktobrim. Bet kas ir pats neticamākais - man taupība vairs nesagādā grūtības. Laikam jau ir pietiekami laba motivācija ;)

Var jau būt, ka tā domāta baigā māksla. Klasesbiedrene draugos galerijā ielikusi video, kur viņa koncertē ar plikiem kaut ko. Popularitātei par ļaunu tas nenāk, bet...

Priecīga esmu atkal atgriezusies mājās. Māmiņu nometne sākās tikai aizvakar, bet sajūta tāda, ka nu jau pagājusi nedēļa. Esmu atdzērusies sirdnību un mīļumu, pēc kā biju noilgojusies. Un bez tā vēl (izsakoties nometnes tēmai atbilstoši) esmu kārtīgi paēdusi zāļainās ganībās. Trīs piepildītas dienas. Pietrūkst vārdu, lai visu pateiktu. Piedzīvoju gan stiprinošas Bībeles stundas, gan jaukas sarunas, gan aktīvu atpūtu. Tad vēl, protams, Ingūnas gardās maltītes. Nevaru nopriecāties par mūziķu sastāvu. Es vienīgā biju bijusi arī iepriekšējās nometnēs, bet sapratāmies lieliski un bija viegli sadarboties. Turējāmies kopā un bija jautri. Sen nebiju tā baudījusi mirkļus. Gan savā pusdienu "čillīgajā" stūrītī, gan malkojot kafiju un vārtoties pa pļavu, skanot mūzikai, kamēr aparatūra nekam citam nebija vajadzīga, gan dzīvojoties pa ezeru un sportojot, gan dejojot valsi pie nenormāli saldas mūzikas. Varētu vēl uzskaitīt.
Prieks par to, ka visas izklaides tomēr sabalansētas ar vērtīgām diskusijām, pārrunām, pārdomu brīžiem, klusu pabūšanu, klausoties Gana balsī.
Kas tā mazliet savādi, bet tomēr mīļi - kāds "nomales" tualetē katru dienu lika našķīšus. Tipiska saruna:
-Es eju uz tualeti.
-Atnesīsi vafelīti?
Mani pārsteidz tā mīlestības gūzma, kas vienkārši plosījās nometnē. Tas ir vairāk, nekā es spēju iedomāties.

Agri cēlos, sakrāmēju koferī mitrās drēbes un - prom uz nometni. Laba kompānija, labs laiks, ezers. Baudām laiku. Iekārtojām mūziķu pusdienu stūrīti pļavā, tieši pie ūdens. Vēlāk - kafijas pauze mauriņā, pie vieglas mūzikas. Rādās, ka būs super!

Šovakar romantiskais kino. Noskatījos "Mona Lisa Smile". Pareizā filma šim vakaram - aizkustināja jau pašā sākumā. Tik pazīstamas emocijas parādītas, tik pazīstami apstākļi! Un viela pārdomām. Iespējams, ka citā laikā mani atstātu vienaldzīgu. Šovakar nē.

Mājās ir tik labi, ka negribu rīt nekādu nometni. Ne tāpēc, ka domātu, ka tur būs slikti. Galīgi nē! Te vienkārši ir labi.

Šodien galīgi neko negribas darīt. Ja būtu cepumi un piens, mierīgi varētu pāris stundas pavārtīties pa gultu. Salst. Karstums man būtu ļoti pa prātam.

:(

Ko lai tādu labu sadara? Ierastais rīta laiks ziņām jau aizvadīts. Tagad atkal ieslēgta tāda mūzika, kādu parasti neklausos. Būtu laiks sākt kaut ko darīt. Piemēram, sasmērēt maizītes pusdienām. Izbaudu rītus - tā ir lieta, ko skolas laikā galīgi nesanāk darīt. Lai vai kā man patiktu skola, no rītiem vienmēr ir 100 lietas, par ko domāt. Kuram kursam kas jāstāsta; grāmatas, citi materiāli, papīru lietas, tēmas, datumi... Un tad pēc darba ar gandarījumu prom no skolas. Tagad - miers jau no paša rīta.
Īstenībā daudz kas mainījies. Ir savi mīnusi, ir savi plusi. Izvērtējot - plusi uzvar.

Patīkami iesācies rīts ar saulīti, klusu mūziku un labu lasāmvielu. Atvaļinājums laba lieta. Celies, kad gribi, ēd brokastis, kad gribi un cik ilgi gribi. Šis tas no ikdienas gan arī pietrūksts, bet tā tam jābūt.
Lai vasara būtu sākusies par visiem 100% tikai jāaizbrauc padzīvot uz Inčupi.

Biju Krūzā. Jauns kontakts un jauns gaismas slēdzis. Jau pieliku, tagad ir pa smuko. Kad nu sienas pieveiktas un slēdži arī sakārtoti, tad acīs lec nesmukie logu rāmji. Balta, spīdīga krāsa manā remonta kastē neatradās. Skaidrs, kas būs nākamais plānotais pirkums.

Izlasīju, ka izcilākais matemātiķis esot nāve, jo nekļūdīgi atrisinot visus uzdevumus. Skarbi. Nez vai tā ir.
Pāris lpp. tālāk: "Dzīves skolas diploms ir nekrologs".

Draudze ir kaut kas vienreizējs! Liela, liela ģimene, kur var atrast palīdzību dažnedažādās problēmās. Tāds prieks :) Dievs tik mīļi gādā par mums, katram iedodot kādu īpašu talanu, lai viens otram būtu noderīgi. Milzīgs prieks par apkārtējo atsaucību un gatavību palīdzēt. Un arī par Dieva izdomu, ieliekot mūs tādās situācijās, ko paši neiedomātos - situācijās, kur mums ir vajadzīgi citi.
Es esmu Ķēniņa bērns un tā arī jūtos.

Nepatīkams moments - braucot uz centru un nopīkstinot e-talonu ieraudzīt, ka tas ir pēdējais brauciens.

Jocīgi, bet es vēl neuztraucos par rītdienu. Nez, kā būs tad, kad ieiešu klasē, kurā sēž 15 kolēģi ar pieredzi, kas daudz lielāka nekā manējā... Es visu laiku klusiņām cerēju, ka manus kursus neapstiprinās :D

Spiedzu aiz sajūsmas! Atkodu, kā iekš Keynote var izdarīt to, ko rīt mācīšu par PowerPoint. Tātad man jau ir garantija, ka uz ekrāna prezentācija rādīsies tieši tāpat kā mājās.
Skolā atrodams pat Windows98 ;)

Beidzot noskatījos filmu "Bābele". Sen jau gribēju redzēt, bet nekad nepietika dūšas, lai sāktu skatīties - galu galā divarpus stundu garš nopietns gabals. Nu jā. Ja ir pareizais noskaņojums, tad ir vērts skatīties.

Skolas jaunais datorcilvēks ir... eee... interesants. Šodien izteiksmīgiem, sulīgiem un tajā pašā laikā pieklājīgiem vārdiem lamāja vienu no datorklasēm (aprīkojumu). Toties uzzināju, ka septembrī informātiku varēšu mācīt jau ar jauniem datoriem.
Rīt, parīt kursi. Es vadu. Ceru, ka līdz kursantiem būs aizgājusi arī tā informācija, kas līdz manīm atpakaļ nav atnākusi. Mūsu projektu cilvēciņi strādā čakli, ir iemesls ticēt, ka būs ok.

Laikam tomēr pārāk augstu mūri esmu sev apkārt uzcēlusi. Tik ļoti negribas, lai kāds pabojā manu pašcieņu, ka labāk pati atšuju. Atliek tik cerēt, ka īsti draugi zina, kāda es esmu muļķīte, un neņems ļaunā.