Nevar salasīt?

Ļoti nekomunikabls noskaņojums. Gribas būt neredzamai uz laiciņu. Bet tas neattiecas uz visiem - manus tuvākos tas neskar. Uznāk šitādi brīži, kad nesaskatu jēgu attiecībām, kurās viens otram tā īsti nerūp. Tā ka es labi apzinos, ka tas ir maldīgi, tad labāk ir nolīst un sailgoties pēc cilvekiem. Varbūt arī vienkārši pietiks ar kārtīgu miega devu. Pēc 11 stundām jāceļas. Jāpamēģina.

Šodien korim tusiņš, uz kuru tā arī neaizbraucu. Negribēju + miegs nāk + nekas nebija līdzi. Bija doma uzreiz braukt mājās, pabeigt skatīties filmu un iet gulēt. Galu galā mājās braucu tikai tagad. Omulīgi nobumbulēju visu dienu :)

Vēl viena piepildīta diena. Pēdējā laikā visas tādas. Visu laiku kaut kas notiek - kaut kas interesants. Patīk man šāds vasaras sākums.
Šodien jauniešiem sadraudzības pasākums ar Slokas jauniešiem. Atcerējos pasākumu pirms 15 gadiem Slokā - svētdienas skolas jubileju. Tajā ciemojās JD svētdienas skola. Mums bija jau 11 :) Ehh, jauki bija.

Atelpas brīdis. Mazie, spiedzošie mani ir nomocījuši.

Pirmīt eju pa skolu, meklēdama vienu bariņu. Dežurants: kas pazudis?
Es: bērni.
Dežurants: tas tak labi; beidzot klusums!

Gandrīz 2h nodzīvoju sporta zālē, nodibināju 5 valstis, paspēlējos ar rokudzelžiem, uzzināju dažus jaunus vārdiņus, aizmirsu visus jaunos vārdiņus. Un tā tālāk. Vēl stunda šeit un pēc tam - jauniešu vakars (kas manās rokās).
Btw. "Kūlenis" ir nometnes nosaukums.

Tie mazie ir neaprēķināmi. Šodien cīnījos ar sauli, slāpēm, vienu asiņojošu deguntiņu, bērneļa bailēm no augstuma un vēl viskaut ko citu. Mājupceļā mani izglāba malks ūdens, ko iedeva nejauši satiktā Ilzīte ;) Tagad izbaudu vēsumu Biedrības namā. Ā, vēl pa ceļam satiku klasesbiedru no Hanzas. To, ka viņš ir kristietis, uzzināju nesen, saskrienoties uz ielas svētdienā pirms dievkalpojuma.
Koncerts sākas, jābeidz rakstīt.

Brīvdienas bija vienkārši super! Daudz kas redzēts, piedzīvots, iepazīts. Bija vērts braukt. Bet kas ir pats labākais - pēc tāda brauciena atgriežoties mājās varu daudz labāk izbaudīt to visu, kas man ir. Sīkāk pagaidām nerakstīšu, jo kāds varētu ņemt pie sirds ;)

Ideāls laiks priekš brauciena. Cilvēki ka biezs - visūr. Transports pārpildīts. Bet visi draudzīgi. Pēc ilgiem laikiem paēdu kārtīgu turku paiku :)
Tagad sēžam zālītē gaidot, kad vērs vaļā teltis, kurās ir stendi. Saulīte, silts, blakus grupiņa ar cilvēkiem dzied kaut kādā svešā valodā dziesmas ar ģitārīti. Gandrīz visas zināmas. Dziedam līdzi.
Patīk. Atpūšos no visa, par ko ikdienā jādomā.

Atkal pa dienu aizgāju gulēt un atkal jau murgoju. Šoreiz pārāk stulbi, lai stāstītu. Un nemaz neko daudz neatceros. Tas labi. Jāziguļ mana kakla sāpīte ar bonusiem, lai nākamā nedēļa lieliska.
Katru dienu koferī iesviežu pa drusciņai kaut kā. Tik sen nekur nav braukts, ka krāmēšanās sagādā prieku. Vasarā tas notiek daudz ātrāk - tad jau ietrenēta roka.

Tā ka sāku justies slikti, aizgāju gulēt, bet laikam nevajadzēja. Nosapņoju tik stulbu sapni, ka nevaru tikt vaļā no nepatīkamās sajūtas. Es sākumā publiski salecos ar kaut kādu diriģentu, ko es nemaz nezinu. Pēc tam gāju pastaigāties, lai nomierinātos, un satiku vienu pazīstamu cilvēku, kurš dzīvē pret mani izturas jauki. Bet viņam rokas bija pilnas ar iepirkumiem, kas sastāvēja tikai no alkohola. Un viņš bija ļoti nelaipns. Bet kas ir smieklīgākā daļa manā murgā - pēc tam es gāju atpakaļ, lai sameklētu vienu cilvēku mēģinājumā. Tur mani no vietas izlika viena kolēģe (kura vienmēr runā tikai krieviski). Tad, kad es viņu sveicināju, viņa atbildēja, ka mēs jau esot sasveicinājušās.
Labāk, laikam, jākrāmē mantas otdienai.

Es mēģinu neredzēt to, kas nav būtisks, bet tomēr bojā garastāvokli. Pārsvarā sanāk. Tā ka, ja nozūdu, ziniet - varbūt es tikai nodrošinos. Egoistiski? Nez. Šajā gadījumā domāju, ka nē. Tā jau tikai tāda pašsaprotama pašcieņas izpausme. Rūpējos par mieru pasaulē ;)

Nepatīk matemātikas eksāmeni, tāpēc, ka jāiet uz citu skolu. Manējā skola visforšākā 8) Tas tā, lai ir ko man "piešūt". Bet ja nopietni - tas ir garlaicīgi. Matemātikas eksāmenu es nedrīkstu vadīt, tātad man nav ko darīt. Šeit vismaz ir internets, bet tāpat grūti nosēdēt. Un nu jau sāk gribēties ēst.
Degu nepacietībā uzzināt, kā manējiem iet. Šodien pirmo reizi liek kurss, ko es esmu mācījusi visu vidusskolu. Draugos vienai meitenei brālis bija ielicis bijdi, kur viņa ir aizmigusi starp matemātikas grāmatām :) Pārējie arī šogad čakli mācījušies. Nez, kā būs.

Mana dārza lielākajai eglei (tai, ko mamma kādreiz no Tjanšana atvedusi mugursomā) nolekusi mizas strēmele un stumbrs pāršķēlies vairāku metru garumā. Pa gabalu neko nevar redzēt, bet pieejot klāt - iespaidīgi. Ja nebūtu pati redzējusi, domātu, ka kaimiņi (kuri citai mūsu eglei galotni nozāģējuši), bet šito viņi nespētu. Zibens?
Nu bet kaimiņi mums interesanti. Cittautieši, kuri uzskata, ka visi apkārtējie dārzi pieder viņiem. Nāk iekšā, kad grib, dara, ko grib. Vienreiz bija ienākuši ar zāģi pēc kaut kāda baļķa un uz mani uzrāvās. Manai mammai viņi kaut kad stāstīja, ka viņiem esot piederējusi visa apkārtējā zeme. To jau viņi nezināja, ka tajā laikā, par ko viņi runāja, mamma tur dzīvoja un spēlēja kariņus ar tās zemes tā laika īpašnieku bērneļiem. Bet tikai vieni kaimiņi tādi. Pārējie sakarīgi.

Urrāāā! Pēc ilgiem laikiem iešu uz kino. Treilerīti neskatīšos un filmas nosaukumu nepārprasīšu, lai interesantāk.
Skolas pienākumu sarakstā vēl viens ķeksītis ievilkts. Šoreiz par novadītu angļu valodas eksāmenu. Angļu valodas skolotāja mums (tiem, kas bija iesaistīti) bija izcepusi kēksu.

Šodienas koncerts bija... njā... Dzirdēju labas atsauksmes, bet šitā spēlēt nav forši. 9 dziesmas, divi mēģinājumi. Un šodien vēl 40 minūtes laika kaut ko izspēlēt. Tas ir maz, ja no visām dziesmām zini tikai divas. Protams, Dievs, kurš reiz jau ir runājis caur ēzeli, var arī tādai grupai ļaut labi nospēlēt (un par to Viņam liels paldies) :) Tagad, protams, varētu sākt iztirzāt, kāpēc nevarēja vairāk mēģināt, bet tas ir cits stāsts. Nevarēja.

Es kā matemātikas skolotāja bieži saskaros ar tādu lietu: līdz atbildei tāls ceļš, ja risina nepareizos jautājumus :)

Cīnos ar miegu. Sīva cīņa. Vēl nezinu, kurš uzvarēs.

Viens pluss papīra žurnālam tomēr ir - tas nevar mācību gada beigās "uzkārties". Bet, ja ņem vērā, ka papīra žurnālu vienlaicīgi divi cilvēki lietot nevar un papīra žurnāli mēdz pazust, tad e-klase atkal pārliecinoši uzvar.

Šodien dzīvojos pa savu istabu ar špahteli. Kad beigsies skolas, ķeršos pie otas. Tikai neesmu vēl izšķīrusies par krāsu. Tagadējā (ja vien būtu kārtīgāka) šķiet tik ļoti iederīga, ka grūti iedomāties kādu citu. Bet pārmaiņas vajag. Citādāk nav stimula visu izrevidēt un uztaisīt mantu ārā mešanu.

Visi plāni smuki sabīdās. Nav viegli apvienot divu skolu vasaras režīmus. Jo īpaši, ja tas ir pirmais gads abās. Ber ir varianti ;)

Rīgas Satiksmes kontrole pamatīgi uzdarbojas. Vieni izkāpa, pēc 4 pieturām nākamie jau klāt. Bet tas vēl nav skarbākais. Lieldienās viņi jau sešos no rīta meklēja Lieldienu zaķi.