"Bērns ne mirkli nevar nosēdēt mierā, neklausa aizrādījumus, iejaucas sarunās, nespēj koncentrēties mācībām, pazaudē savas lietas vai pieļauj neuzmanības kļūdas... Šķiet kaut kas pazīstams? Iespējams, Tavam bērnam ir uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms. Vai zināji, ka vari palīdzēt, papildinot uzturu ar zivju eļļas kapsulām? Pētījumos atklāts, ka omega-3 taukskābes samazina bērnu hiperaktivitāti un uzlabo koncentrēšanās spējas." (no vienas firmas ieraksta iekš FB)
Un tad es tā padomāju... Bērna nemiers jau nenokrīt no tukša gaisa. Vai nevajadzētu sākt ar pieaugušajiem?
Vnk dažkārt pavēroju, kā mana māmiņa komunicē ar atvasi. Un dažkārt gribas viņu sapurināt, sak, atjēdzies, tas ir bērns!
Nu kaut vai šodien tai Konsulārajā dienestā - pieejam pie galda, tur vairāki krēsli, man jāaizpilda viens dokuments. Sīks apsēžas uz viena krēsla, māmiņā uz otra, es palieku stāvam kājās. Nu un kas? Bet viņa sāk taču bakstīt to bērnu, lai dod man vietu, un tādā diezgan kategoriskā tonī, pēc kura, es zinu, ka reakcija būs ar neizpratni un pat agresīva, vismaz tekstos. Es saku, ka nevajag neko, lai sēž, citādi būs konflikts. Viņa pa nopietnam izvedās dēļ šitās situācijas, kamēr mēs ar bērnu mierīgi visu atrisinājām.
Bet bērns taču ir pilns dzīvības un enerģijas! Nekad neesmu uzskatījusi, ka tie mieramikas un bremzes, kas var stundu nosēdēt vienā pozā un skatīties vienā punktā, ir veseli un normāli.
Jā, ir jāklausa, bet mans arī klausa. Ar viņu ir jāmāk atrast kopīga valoda, ir jāpaskaidro, kāpēc jādara tas vai šitais, lai viņš izprot motivāciju. Lai nav, ka pieaugušais pavēl, bet bērns izpilda, lai nav tāda primitīva saskarsme. Viņš taču vēl tikai mācās un apgūst pasauli.
Un es viņam arī diezgan daudz ļauju - kamēr kas neapdraud paša dzīvību/veselību vai kamēr netiek aizskarta citu cilvēku labsajūta, lai taču viņš iet pa ielu lēkādams vai lielajā istabā izber visas savas mantas piecu tonnu apjomā.
Man liekas, pieaugušajiem pašiem ir jāuzņemas atbildība par savu uzvedību un rīcību, jākontrolē sava runa un žesti, tad jau var sākt domāt par nervu zālēm un zivju eļļām. Skaidrs, ka bērni mēdz krist uz nerviem, bet tā jau nav bērnu vaina! Tie ir pieaugušie ar saviem sačakarētajiem nerviem, neiecietību un brutālu pasaules redzējumu.
Vispār esmu gana sensitīva šajos jautājumos. Un dies nedod, ja kādreiz kāds manam bērnam kaut ko publiski aizrādīs vai - vēl labāk - piedraudēs vai iebukņīs! Dabūs no manis pa žokli! Es labi redzu situācijas, zinu, ko drīkst un ko ne, un pati aizrādīšu un situāciju nokontrolēšu. Pagaidām vēl es audzinu savu bērnu un esmu par viņu atbildīga, vismaz tajā laikā, kad neapmeklē pirmsskolas iestādi.
Un tad es tā padomāju... Bērna nemiers jau nenokrīt no tukša gaisa. Vai nevajadzētu sākt ar pieaugušajiem?
Vnk dažkārt pavēroju, kā mana māmiņa komunicē ar atvasi. Un dažkārt gribas viņu sapurināt, sak, atjēdzies, tas ir bērns!
Nu kaut vai šodien tai Konsulārajā dienestā - pieejam pie galda, tur vairāki krēsli, man jāaizpilda viens dokuments. Sīks apsēžas uz viena krēsla, māmiņā uz otra, es palieku stāvam kājās. Nu un kas? Bet viņa sāk taču bakstīt to bērnu, lai dod man vietu, un tādā diezgan kategoriskā tonī, pēc kura, es zinu, ka reakcija būs ar neizpratni un pat agresīva, vismaz tekstos. Es saku, ka nevajag neko, lai sēž, citādi būs konflikts. Viņa pa nopietnam izvedās dēļ šitās situācijas, kamēr mēs ar bērnu mierīgi visu atrisinājām.
Bet bērns taču ir pilns dzīvības un enerģijas! Nekad neesmu uzskatījusi, ka tie mieramikas un bremzes, kas var stundu nosēdēt vienā pozā un skatīties vienā punktā, ir veseli un normāli.
Jā, ir jāklausa, bet mans arī klausa. Ar viņu ir jāmāk atrast kopīga valoda, ir jāpaskaidro, kāpēc jādara tas vai šitais, lai viņš izprot motivāciju. Lai nav, ka pieaugušais pavēl, bet bērns izpilda, lai nav tāda primitīva saskarsme. Viņš taču vēl tikai mācās un apgūst pasauli.
Un es viņam arī diezgan daudz ļauju - kamēr kas neapdraud paša dzīvību/veselību vai kamēr netiek aizskarta citu cilvēku labsajūta, lai taču viņš iet pa ielu lēkādams vai lielajā istabā izber visas savas mantas piecu tonnu apjomā.
Man liekas, pieaugušajiem pašiem ir jāuzņemas atbildība par savu uzvedību un rīcību, jākontrolē sava runa un žesti, tad jau var sākt domāt par nervu zālēm un zivju eļļām. Skaidrs, ka bērni mēdz krist uz nerviem, bet tā jau nav bērnu vaina! Tie ir pieaugušie ar saviem sačakarētajiem nerviem, neiecietību un brutālu pasaules redzējumu.
Vispār esmu gana sensitīva šajos jautājumos. Un dies nedod, ja kādreiz kāds manam bērnam kaut ko publiski aizrādīs vai - vēl labāk - piedraudēs vai iebukņīs! Dabūs no manis pa žokli! Es labi redzu situācijas, zinu, ko drīkst un ko ne, un pati aizrādīšu un situāciju nokontrolēšu. Pagaidām vēl es audzinu savu bērnu un esmu par viņu atbildīga, vismaz tajā laikā, kad neapmeklē pirmsskolas iestādi.