Katru pavasari atceros, ko reiz teica bijušā LU rektora sieva, kad ar viņu pārmijām pāris vārdu...
Cik ļoti viņa reiz vēlētos pavasarī sēdēt dārzā un vērot, kā plaukst pumpuri. Apstāties trakajā dzīves skrējienā un vērot.
Katru pavasari es šo atminu un cenšos vērot. Bet tie pumpuri ir knaši un vienmēr apsteidz manu acu skatu :)