*Di_wine*

Bet pa lielam dzer, lai aizmirstos, lai noslāpētu sevī kaut kādas ilgas pēc kaut kā nezināma. Ir paša dzērāja izvēle, fakts, un nekādi nevar piespiest ārstēties, ja pats negrib - tam nav nekādas jēgas. Zini, man liekas, ka tikai esot vienā šādā monētas pusē, tu labi apzinies, ka var būt arī otra puse - daudz labāka. Un tad sāc svērt tos kausiņus uz vienu vai otru pusi. It kā žēl tā cilvēka, bet vēl vairāk žēl sevis un savas dzīves. Īstenībā tā laikam pat nav dzīve, tikai tāda eksistēšana, kad tu pakļaujies viņa labajām un sliktajām dienām, kad tu rausties pie mazākās skaņas un lūdzies, kaut tikai viņš nebūtu piedzēries tādā autā, lai tevi aizskartu. Jo sitieni vairs nesāp, morālie sitieni ir daudz spēcīgāki.