*Di_wine*

Un tu skaties uz to cilvēku, un domā - pa kuru laiku viņš tā mainījās? Pa kuru laiku viņam palika vienalga? Pa kuru laiku pudele vērtējama augstāk par dzīvi? Un kāpēc viņam liekas, ka sāp tikai viņam, ka neapmierināts ir tikai viņš, ka dzīve ir sūdīga tikai viņam? Pārāk daudz jautājumu, kuru atbildes vairs negribās zināt. Kad jau ir par daudz, kad vairs negribās piespiest pie sienas, iesist, lai atver acis un paskatās apkārt, cik daudz ir dots un cik maz viņš dod pretī. Kad tā bezizmēra mīlestība no vienas puses jau ir kļuvusi par vienkāršu blakusbūšanu, kad tev jau ir vienalga, vai mājās atnāks pats, vai atvedīs kāds cits, jo tu vairs nemeklēsi. Kad apzinies, kādā bedrē tevi velk un tu neredzi atspēriena pamatu, jo šeit viņa vairs nav.