Man tiešām daudz kas ir vienalga, pat ja tā neliekas. Man ir vienalga, ka uz mani apvainojas, ja kaut ko ne pa prātam izdaru, ka mani izmanto, saucot to par draudzību, ka uz mani dusmojas, ja klusēju vai, tieši otrādi, uzbļauju. Riebjas jau, ka aprunā, bet arī tas ir diezgan vienalga. Man pat baigi vienalga, ka kontā 2 ls. Man ir vienalga visi viļņi, oskari, guči un pradas, izpārdošanas, lupatas un mantas. Man vienalga, kādās kurpēs staigāju pa jomeni. Man ir absolūti pie vienas vietas, ko par mani domā citi. Pat, ja tie citi ir tuvākie cilvēki pasaulē. Nerunājot par tiem, kuri ir sveši un tāli, garāmgājēji. Man ir vienalga, kas būs rīt. Vienalga, kas bija, jo tā vairs nav. Esmu šajā mirklī. Šajā sekundē. Viena. Vēroju dzīvi aizvērtām acīm un baudu mirkli. Visas tās kaislības un ņemšanās ir smieklīgi niecīgas. Kāda jēga grūstīties ar elkoņiem, ja lietas tāpat notiks tā, kā visam jānotiek? Labāk palikt mieriņā un vērot. Būs, kā būs :) Iemīlēt mirkli un visu apkārt notiekošo... |