Netieku vaļā no domām par to nabaga pirmklasnieku Jaunjelgavas videnē, kuru līdz asinīm atspārdījis kroplis no 5.klases.
Līdz asarām.
Gan par to, ka bērnam tādas šausmas bija jāpārdzīvo, gan par to, ka jau mēnesi ārstējas, bet vēl joprojām sāp un nav vesels. Gan par to, ka pieaugušie bezatbildīgi atstāj vainīgo nesodītu. Gan par to, ka vainīgais jūtas kā varonis. Kas tur no tāda marazmātiķa izaugs... Garīgs kroplis.
Es tikai saku sev, ka jātiek tam pāri, ka notikušo neizmainīt... Bet acu priekšā tik dzīvelīga aina, kā mazo tur un viņam sit, un viņam sāp, un viņš cieš...
Kāpēc pasaulē ir tik daudz ciešanu... Kāpēc dievs radījis tādu pasauli, kur pat bērnam ir jācieš...
Līdz asarām.
Gan par to, ka bērnam tādas šausmas bija jāpārdzīvo, gan par to, ka jau mēnesi ārstējas, bet vēl joprojām sāp un nav vesels. Gan par to, ka pieaugušie bezatbildīgi atstāj vainīgo nesodītu. Gan par to, ka vainīgais jūtas kā varonis. Kas tur no tāda marazmātiķa izaugs... Garīgs kroplis.
Es tikai saku sev, ka jātiek tam pāri, ka notikušo neizmainīt... Bet acu priekšā tik dzīvelīga aina, kā mazo tur un viņam sit, un viņam sāp, un viņš cieš...
Kāpēc pasaulē ir tik daudz ciešanu... Kāpēc dievs radījis tādu pasauli, kur pat bērnam ir jācieš...