Alkogoļ
Var taču dzert dažādi, vai ne? Var dzert katru dienu pa vienam mēriņam pirms iemigšanas. Var iedzert katru dienu pa diviem aliņiem. Var regulāri dzert piektdienās/sestdienās ar draugiem. Var piemesties līdz nemaņai reizi mēnesī. Var dzert vīnu no kristāla glāzēm un šņabi no graņonkām.
Un man vienalga, ko sauc par alkoholismu un ko par iedzeršanu un kādas kuram tur tās sekas, tāpat skaidrs, ka alkohols ietekmē smadzenes un visu citu organismu...
Bet, kas, manuprāt, ir pats, pats galvenais! Kā tā dzeršana ietekmē tavu paša dzīvi, tās kvalitāti; kā ietekmē ģimeni, sievas, vīrus, mātes, tēvus un bērnus.
Nu ja otram metas zosāda no tā skata vien, ka ej katru vakaru regulāri ar maisiņu uz veikalu pēc pudeles un sākas kašķi, varbūt ir vērts izvērtēt, kas ir svarīgāk? Ja mūždien atliek nauda dzeršanai, bet nepietiek maizei, ja sākas paviršība pret dzīves kvalitāti, ja stāv n-tās nesalabotās lietas pa visiem stūriem, ja visos plauktos gadiem ir bardaks, varbūt, vīrieti, ir vērts nedzert vismaz veselu nedēļu, aizbraukt vienam uz mežu, apsēsties uz celma un padomāt, kas notiek ar tavu dzīvi? Galu galā, ja viena pipļuka dzeršanas dēļ sievietei jāsāk regulāri klausīties trīsstāvīgie, apsaukāšanas, pazemošanas, grūstīšanas, ignorēšanas, jāstaigā zilām rokām, varbūt ir vērts sākt domāt par ārstēšanos? Ja tā paša iemesla dēļ nu jau bērnam gadās zilumi un nobrāzumi, jo papucītis nejauši ieskrien stenderē, ir jāsāk izvērtēt, vai nav jau ar vienu kāju pamatīgos mēslos iekāpts?
Ir starpība, vai cilvēks aiziet vīkendā uz pasākumu ar draugiem izklaidēties, nākamajā dienā izguļas un normāli pilda savas funkcijas jeb viņš nodzer vienu vakaru, otru vakaru un trešajā dienā svētki jau sākas no rīta, visu dienu, kad vakarā jau vairs nesaproti, kur atrodies un ko dari. Un pārējiem mājiniekiem jāskatās uz dusmām un agresiju, uz to, kā tiek tērēts un tērēts šķidrumos, jāklausās draudi un rupjības.
Joks jau tāds, ka neviens nav ar varu piespiežams atmest dzeršanu, tā ir brīva griba ar to cīnīties. Un otrs joks ir tāds, ka neviens nav ar varu piespiežams dzīvot līdzatkarībā ar cilvēku, kas morāli, emocionāli un fiziski pazemo.
Te nu laikam ir jautājums - cik ļoti tu mīli un cieni pats sevi un dzīvi. Cik daudz esi gatavs piepūlēties, lai dzīvotu.
Esmu runājis, paldies par uzmanību :)
Un man vienalga, ko sauc par alkoholismu un ko par iedzeršanu un kādas kuram tur tās sekas, tāpat skaidrs, ka alkohols ietekmē smadzenes un visu citu organismu...
Bet, kas, manuprāt, ir pats, pats galvenais! Kā tā dzeršana ietekmē tavu paša dzīvi, tās kvalitāti; kā ietekmē ģimeni, sievas, vīrus, mātes, tēvus un bērnus.
Nu ja otram metas zosāda no tā skata vien, ka ej katru vakaru regulāri ar maisiņu uz veikalu pēc pudeles un sākas kašķi, varbūt ir vērts izvērtēt, kas ir svarīgāk? Ja mūždien atliek nauda dzeršanai, bet nepietiek maizei, ja sākas paviršība pret dzīves kvalitāti, ja stāv n-tās nesalabotās lietas pa visiem stūriem, ja visos plauktos gadiem ir bardaks, varbūt, vīrieti, ir vērts nedzert vismaz veselu nedēļu, aizbraukt vienam uz mežu, apsēsties uz celma un padomāt, kas notiek ar tavu dzīvi? Galu galā, ja viena pipļuka dzeršanas dēļ sievietei jāsāk regulāri klausīties trīsstāvīgie, apsaukāšanas, pazemošanas, grūstīšanas, ignorēšanas, jāstaigā zilām rokām, varbūt ir vērts sākt domāt par ārstēšanos? Ja tā paša iemesla dēļ nu jau bērnam gadās zilumi un nobrāzumi, jo papucītis nejauši ieskrien stenderē, ir jāsāk izvērtēt, vai nav jau ar vienu kāju pamatīgos mēslos iekāpts?
Ir starpība, vai cilvēks aiziet vīkendā uz pasākumu ar draugiem izklaidēties, nākamajā dienā izguļas un normāli pilda savas funkcijas jeb viņš nodzer vienu vakaru, otru vakaru un trešajā dienā svētki jau sākas no rīta, visu dienu, kad vakarā jau vairs nesaproti, kur atrodies un ko dari. Un pārējiem mājiniekiem jāskatās uz dusmām un agresiju, uz to, kā tiek tērēts un tērēts šķidrumos, jāklausās draudi un rupjības.
Joks jau tāds, ka neviens nav ar varu piespiežams atmest dzeršanu, tā ir brīva griba ar to cīnīties. Un otrs joks ir tāds, ka neviens nav ar varu piespiežams dzīvot līdzatkarībā ar cilvēku, kas morāli, emocionāli un fiziski pazemo.
Te nu laikam ir jautājums - cik ļoti tu mīli un cieni pats sevi un dzīvi. Cik daudz esi gatavs piepūlēties, lai dzīvotu.
Esmu runājis, paldies par uzmanību :)