Pirms pāris dienām jauši nejauši mana intuīcija iegūglēja un apstiprināja ziņu, ka martā ir nomirusi man ļoti tuva sieviete - manas mammas bērnības draudzene, kas dvēseliski ir bijusi visu dzīvi kā otrā mamma. Dvēseliski. Komunikācija minimāla, bet viņa bija unikāls cilvēks, kas visus gadus nekad neaizmirsa nevienu savu tuvo cilvēku apsveikt jubilejās. Pagājušajā vasarā nesanāca tikt uz Valmieru un satikties. Nu... viss. Pāris dienu laikā ir izraudāts un izsāpēts. Bet domu virtenes turpinās. Gan par to, kas notiek pasaulē, gan par cilvēka neprātu, par nespēju turēties pie sava intelekta un smadzeņpoda, gan par to, kur viss aiziet pēc tam, kad ir pāris mirkļus pabijis te uz planētas. Ir jau viss it kā skaidrs, bet.... Kārtoju plauktiņus, pa takām staigājot. Cilvēki stulbingo, tizlojas, tupī, tusē, tēlo mārketingu, spaida telefonus un audzē copes, bet cik tad daudz sajēgas par to, kas tu esi un kā viss ir? Cik procentuāli daudziem vispār ir aktuāls tāds jautājums - KĀ VISS IR? |
|
Previous Entry · Leave a Comment · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry |