Vakar no rokas baroju zvirbuli ar rupjmaizi, šodien dzīvokļbiedrenes kaķis uz palodzes klabina zobus citu tādu pašu mazputniņu virzienā. Tieši tik vienkārši, kā bankas reklāmā.

Viens no maniem nedaudzajiem draudziņiem vakar ar galiem pārvācās uz dzīvi Dānijā, kam par godu piektdien kopā sanāca visa vecā kompānija un alkohols lija līdz pirmajiem tramvajiem, kā senos laikos, vienīgi bezrūpīgo pāļa kondīciju nepārtraukti aizēnoja apziņa, ka man nav ne jausmas, vai mēs visi šādā sastāvā vēl jebkad redzēsimies - šī saujiņa cilvēku ir mans mazais lodziņš uz tām svētlaimīgajām dienām, kad man vēl nebija visu šo rūpju un viss, kas mani uztrauca, bija vatmaņa cenas Baltijas Papīrā un tušas neizgāšana uz svaigi ceptajiem skates darbiem, un lai kāds gemorojs sirdsmīļā Jūrmalas gatve 90 arī nebūtu bijis, tolaik viss bija vienkārši un labi.

Kur palika mana dzīve, biedri?