Nosēžoties pie Cibas, liekas, ka nu tik būs lielā rakstīšana, bet skuju, mans nešķīstais patērētāj, pēkšņi nekas vairs nav tik stāstāms, lai ar to dalītos - studijās iet kā jau studijās, veselība pret pastāvošo iekārtu sevišķi neiebilst [bet kad sāks, laikam labi nebūs], dzenoties pēc iztikas līdzekļiem, esmu pārstrādājusi pēdējo sajēgu un nezinu ne rīta, ne vakara, priekšā Ziemassvētki darbā un trīs nedēļas vienatnē ar kaķi un viņa grabošajām spēļmantiņām, jo любовь моей жизни guļ Strenču traķenē ar depresijas saasinājumu, pilna galva sūdu un kopumā.. jā.