Algas dienas grādīgajās dzirās izmirkušas pārdomas 6 stundas pirms celšanās uz darbu:

Kā jau tev, manu mazo lasītāj, ir zināms, savu dienišķo maizīti es pelnu apkalpojošajā sfērā, jo katrs darbs ir cienījams un to es nevienā brīdī neesmu noliegusi [lai nu ko, bet darba tikumu man ieaudzināja], kā arī uzreiz jāteic, ka patreizējais darbs, salīdzinājumā ar bēdīgi slaveno Saktas Narvesenu, ir taisni vai kūrorts, turklāt pat drusku labāk apmaksāts, bet ne jau par to ir stāsts [protams, ja man nerūpētu vispārējā labākbūšana, ko sniedz pieklājīgs materiālais stāvoklis, varētu nestrādāt, bet tādi brīnumi nemēdz notikt]. Nu lūk. Apkalpošanas nerakstītie likumi pieprasa 'Tev būs savu patērētāju mīlēt!', taču būšu godīga, beibes, es tik ļoti nemīlu savu patērētāju, nekad neesmu mīlējusi visus viņu pīkstošos 'Hello!', dārdošos 'Добрый день' un 'kādā cenā jums šitais?', viņu protēžainos smaidus, viņu mūžīgo neapmierinātību ar visu, viņu naudasmaku dizainus un viņu naudu kopumā [kaut gan man tieši pēc tās būtu jādzenas, paradoksāli], viņu vienmēr pareizo viedokli un kā kroni visam, stāstiņus, ar kuriem viņi uzplijas pārdevējiem, jo mājās drošvien neviens neklausās - brīnumainā kārtā gan bijušie, gan esošie kolēģi/priekšnieki manas darba spējas novērtē atzinīgi, taču iekšēji es situ galvu pret sienu.

Šķiet, ka esmu kļuvusi ļoti pašpietiekama, man vairs nav tik izmisīgas vēlmes pēc droša pleca līdzās visās dzīves peripetijās [protams, nebūtu jau slikti, bet kas tev ko tādu dos, sieviet] - varētu visam viena pati iet cauri kā tanks, un tas nemaz nebūtu slikti darīts. Adobe Illustrator.