Eju uz darbu, celt kapitālismu un barot ģimeni [kādam taču šaismājās jāstrādā ir, мать твою заногу], pa vakariem kā tāda trauku švabra mirkstu dažāda kalibra dzērienos, pēc pēdējiem aprēķiniem esmu nomodā jau 37 stundas [šķiet, ka mans saprāts nevis nodarbojas ar saviem primārajiem pienākumiem, bet vienā apakšveļā uz galda dejo nevaldāmu Makarenu], taču nepavisam nav tā, ka man nepatiktu gulēt, nē, muļķības, es jau neesmu tāda - savai gultai es varētu svēti zvērēt mūžīgu mīlestību un tas nevienā brīdī nebūtu melots, patiešām. Dzīvojieties.