Šogad šeit pagaidām nav tapis neviens nopietns ieraksts, tāpēc lūdzu, mans mazais patērētāj, viss tev tūlīt būs un šampanietī kājas mazgāsi - iesākumam varu paziņot, ka sēžu darbā un prokrastituēju, kā jau parasti, lietoju Ušakova wi-fi [jo lietot picērijas, kafijdzertuves, vai galu galā darba vietas internetu nav tik prestiži kā parazitēt uz pašas Rīgas Domes rēķina] un man nav ne jausmas, cik dienas pēc kārtas es te esmu pavadījusi, bet uz to lai skatās priekšnieks, kad rēķinās algu.

Joprojām jūtos kā visādās nozīmēs izmesta no laivas, ko mēģinu kompensēt ar miegu, datorspēlēm un izmisīgiem mēģinājumiem socializēties, manī dominē kaut kāda uzmanības deficītam līdzīga, histēriska vēlme pavadīt pilnīgi visu neilgo laiku, ko nepavadu maizes pelnīšanā, kopā ar kādu, vienalga, klīdienos pa pilsētu, kūkošanā bāros vai klasiskajā scenārijā ar 'kaut ko garšīgu un kādu filmu', galvenais, lai ir kontakts [ja taisītos uz miršanu, ko es nebūt neizslēdzu, tās būtu tā kā bailes nomirt vienai, bet kas ellē ir šis, es nezinu], tomēr mani no šādas permanentas uzplīšanās kādam attur tas, ka es jau tāpat esmu gana apnicīga, un vēl lielākās devās tas ir vispār pizģec, atvainojiet manu netaktiskumu. Atturēšos iztirzāt fizisko kontaktu plakni [kad man kāds tīši vai netīši pieskaras, kas ir vispār debesu brīnums, es pārsteigumā saraujos, līdzīgi kā pirms daudziem gadiem, kad nejauši iefiltrējos kompānijā, kur sveicinājās/atvadījās ar apskāvienu, šķietami sīkums draugu kompānijās, taču man pie tā bija jāpierod ilgi un pamatīgi] un dokos pūstošos attiecību kuģus [šī vārdu spēle ar relationships man vienmēr ir patikusi].

Visus šos daudzos gadus es esmu uzturējusi lieliskas attiecības ar māti [protams, ar retiem negludumiem, bet būtu stulbi, ja tādu nebūtu], sakostiem zobiem arī ar savu kretīnisko jaunāko māsu [par to esmu gana reidžojusi, tāpēc ne šoreiz], taču kā jau pēdējā laikā esmu šeit izrakstījusies, norisinās pārējās ģimenes atsvešināšanās no manis, vai arī manis atsvešināšanās no pārējiem, grūti saprast. Tā kā mātes jaunais, un izskatās, ka pastāvīgais pisējs ir pārvācies uz dzīvi šeit, ir saprotams, ka ierastā dienas kārtība 8. dzīvoklī ir krietni vien pamainījusies, taču izskatās, ka ar to kopā arī līdzšinējais ģimenes modelis - kodolu faktiski veido māte, pisējs un mazmāsiņa, kas nododas kopīgai laika pavadīšanai un kam tik vēl ne, kamēr es vienkārši pārnāku no darba septiņos vakarā un kaut kā novilcinu laiku līdz brīdim, kad uznāks miegs un varēs iet gulēt, jo kaut kā neērti maisīties ģimenes idillei pa vidu. Māte ar mani faktiski nerunā, un ja runā, tad pārsvarā vienkārši piezvana un pajautā, vai man kaut ko nevajag no veikala [nepārproti, mans nešķīstais lasītāj, es mēģinu runāties, vakar es gribēju zināt, kā viņai kopumā klājas un tamlīdzīgi, bet neko vairāk par pāris aprautiem teikumiem un to, kā viņas mašīnai iet servisā, es nedzirdēju]. Ar pisēju savukārt nerunāju es - kāpēc gan lai es runātu, viņš man ir pilnīgi svešs cilvēks, ar ko nākas mitināties vienā dzīvoklī, un vēl jo vairāk, kāpēc lai es viņu uzrunātu uz 'tu', kā to izmisīgi vēlas māte, jo nabadziņš jūtoties neērti, kad ar viņu sarunājos kā ar jebkuru svešu un par mani vecāku cilvēku [es varbūt arī jūtos neērti, dalot koplietošanas telpas ar svešu vīrieti, bet vai tad man kāds jautāja]. Kopīga laika pavadīšana arī izpaliek - jau kuro nedēļu mēģinu vīkendā kopā ar māti aizstūrēt uz Biržu [izlietot sadāvinātās brīvbiļetes, papriecāties par kultūru un vienkārši pavadīt laiku ar savu māti, vismaz tas taču man pēc tiesas un taisnības tomēr pienākas, jedritvai kociņ], taču viņa atrunājas un tā vietā caurām dienām klīst pa dažādām šopinga Mekām ar pārējām ģimenes sastāvdaļām, nemaz nerunājot par teātra biļetēm, kas tiek pirktas bez manis un kino apmeklējumiem, kas vienmēr iegadās tieši tad, kad es pārvelkos mājās pēc 5 nostrādātām dienām un gatavojos raut vēl piecas. Tiesa gan, vakar pārmaiņas pēc saņēmu ielūgumu uz kopīgām vakariņām ārpus mājas svētdien, pisēja dzimšanas dienai par godu, taču ar īpaši uzsvērtu piebildi 'nu, bet ja tu nebūsi, mēs neapvainosimies', protams - dirst ejiet, es būšu pat ļoti. Protams, es vēlos savas mātes laimi un labākbūšanu, neplānoju viņai uzstādīt ultimātu 'vai nu es, vai viņš', un ja pēc laiciņa nekas globāli nemainīsies, es taču varu arī vienkārši izvākties, nevis kasīties par kaut kādu savu taisnību, bet kaut kā galīgi šķērsām tās lietas iet.

Viss, ko es patiešām gribu, ir lai kāds mani tur apskautu, kamēr es mēģinu izstāstīties sausa, histēriski kaucu vai abus reizē [diemžēl impossibru, jo es parasti nemēdzu ne citu klātbūtnē raudāt, ne kādam kaut ko stāstīt]. Meh.