Mazgāju sirdsapziņu ar ledusskapī atlikušajiem dzērieniem [tas, kurš mani komplektēja, varēja sirdsapziņu iedot līdzi tāpat, iepakojumā, man noteikti būtu bijis slinkums to vērt vaļā un šī būtu tā arī nokūkojusi visu šo laiku, nelietota, toties tīra, tāpat kā visa tā gultasveļa, ko padomju laikos sapirkās un turēja lietošanai uz lieliem godiem; pēc 20+ gadiem atverot skapi, visa veļa ir joprojām neskarta, reizēm vēl ar visām birkām, laikam lielajiem godiem vēl tikai jānāk] un rēķinu, ka esmu padaudz iekrājusi pa šo laiku, varbūt pēdējais brīdis pārcelties uz būdiņu meža vidū - taupīgi dzīvojot, varētu visai krietnu laiku nelikties ne zinis ne par ko, un tā tik būs viena varena un labi padevusies dzīve, mans mazais patērētāj, to es tev apsolu.
Ir labi pirms daudziem gadiem pierakstīties uz visādiem newsletteriem un tad par to aizmirst - vienā jaukā dienā ciemos atbrauc UPS kurjers un atved briesmīgi prestižas amerikāņu mākslas skolas jauno katalogu [protams, no manas puses ne vārda runas par iestāšanos, tajā iestādē iekšā var tikt tikai tad, ja esi dievišķas izcelsmes, un arī tad studiju maksā aizies ne tikai 3 pūri zelta, bet arī puskaraļvalsts, savukārt Princese Zeltīte varēs mierīgi iet šancēt par istabeni un vēl viņas mazbērni maksās parādus], mans iekšējais dizaineris sēž un slienājas ap to, cik vizuāli skaisti viss uztaisīts - kad es būšu pietiekami naudīga un neiedomājami augstprātīga sterva un iedzīvošos izsmalcinātā kafijas galdiņā no Dzintara Babā ekskluzīvās kolekcijas [piezīme: vajadzēs kaut kur sazīmēt arī cilvēkus, kas uz to jobano kafiju nāks], to noteikti turēšu uz galda un tas būs fantastisks conversation piece, kā jau augstos namos pieņemts [kamera slīd lēni, spožas gaismiņas, sievišķīgi koķeta māžošanās ar kokteiļķirsīšiem, melnas kleitiņas, skaistas sievietes ar gaišbrūniem, lokainiem matiem un dzidri, skanīgi smiekli]. Dzīvojieties.
Ir labi pirms daudziem gadiem pierakstīties uz visādiem newsletteriem un tad par to aizmirst - vienā jaukā dienā ciemos atbrauc UPS kurjers un atved briesmīgi prestižas amerikāņu mākslas skolas jauno katalogu [protams, no manas puses ne vārda runas par iestāšanos, tajā iestādē iekšā var tikt tikai tad, ja esi dievišķas izcelsmes, un arī tad studiju maksā aizies ne tikai 3 pūri zelta, bet arī puskaraļvalsts, savukārt Princese Zeltīte varēs mierīgi iet šancēt par istabeni un vēl viņas mazbērni maksās parādus], mans iekšējais dizaineris sēž un slienājas ap to, cik vizuāli skaisti viss uztaisīts - kad es būšu pietiekami naudīga un neiedomājami augstprātīga sterva un iedzīvošos izsmalcinātā kafijas galdiņā no Dzintara Babā ekskluzīvās kolekcijas [piezīme: vajadzēs kaut kur sazīmēt arī cilvēkus, kas uz to jobano kafiju nāks], to noteikti turēšu uz galda un tas būs fantastisks conversation piece, kā jau augstos namos pieņemts [kamera slīd lēni, spožas gaismiņas, sievišķīgi koķeta māžošanās ar kokteiļķirsīšiem, melnas kleitiņas, skaistas sievietes ar gaišbrūniem, lokainiem matiem un dzidri, skanīgi smiekli]. Dzīvojieties.
Skaņa: Interpol - Lighthouse
saki