Nekas daudz nenotiek - kā dieva nepieņemta klīstu pa sludinājumiem un bombardēju potenciālos darba devējus [es joprojām uzskatu, ka jebkurš darbs ir cienījams, taču tādu mizantropiju, kādā es esmu iedzīvojusies pa šiem mēnešiem, nenovēlu nevienam], ārstēju to, ko man ir nodarījuši ledaini dzērieni, gaisa kondicionieri un pīpēšana kailai pie atvērta loga [labā kolēģe baro mani ar paracetamolu, tas ir tik jauki, ko ellē es darīšu tagad, kad viņa ir atradusi citu darbu un no šī elles cauruma tikusi ārā], esmu izbrīvējusi kādu minūti nelielai, taču labai sociālajai dzīvei, diplomdarbs velkas uz priekšu kā pussprādzis ēzelis, kas konstanti jādauza ar sūdainu mietu, un kopumā es esmu tik ļoti nogurusi, ka gulēšana sabiedriskajā transportā ir kļuvusi par normu - mirklī, kad es būšu ar visu tikusi galā un man vairs ne par ko nebūs jāuztraucas, es nelīdīšu ārā no gultas vismaz 3 dienas, to es tev apsolu, mans mazais, nešķīstais patērētāj.