Izslēdzot modinātāju un aizsnaužoties vēl uz stundu [un katru mīļu rītu šādi kavējot darbu, izglītības iestādi vai jebkādus citus obligātus pasākumus, ko man jāveic, lai saglabātu materiālo stāvokli, izglītības līmeni un statusu ielās], es redzu muļķīgus sapņus, kas man liek vēlēties ar pirkstiem lēni skaitīt skaistas sievietes mugurkaula skriemeļus vai sajust kaut kādus visaptveroša, atbruņojoša maiguma uzplūdus, bet ne jau par to ir stāsts.
Things are happening, pagalmā uz striķa žūst mans formas krekls, dzīve mājās ir smieklīga [blakus algas dienā iepirktajām divkilogramīgajām pelmeņu pakām, kas ir kliedzošākais manas skumjās bomzības rādītājs, gozējas no darba pārnestās lašmaizes par ~2 Ls/gab. - Mārtiņa Rītiņa bēdīgi slavenais 'Ja jums mājās nekā nav, paņemiet laša fileju...' ir balta patiesība, mans mazais draudziņ], es perinu plānus par augstāko izglītību un lēnā garā metinu diplomdarbu, dievs apgrābsties - darba vadītājs cienā mani ar melno balzamu, Zommere ir pilnīgi ignoranta pret visu un vienīgā viņas iesaiste procesā ir vāji argumentēta skiču noraidīšana, arī iedvesma nāk lēni un negribīgi, bet kopumā es progresēju, man viss sanāk, es visu zinu, visu protu un visus izdrāzīšu kā maziņos, uz priekšu, Francija.

Par spīti centieniem īpaši neatcerēties visas tās lietas [kas gan īsti nestrādā praksē, ja gandrīz viss kaut ko atgādina], šodien zīmīgs datums, jau ceturtais pēc kārtas, es esmu mierīga un man gandrīz nekas nesāp, kas zin, varbūt tas pēc visiem šiem gadiem beidzot ir noticis - neskaitot atsevišķus aspektus, es esmu savākusies un salabojusies, neticami [no offence, sirdsmier, bet kur ellē tu biji ātrāk].