Aizbraucu pēc kladēm, jess, ar katru gadu šīm uzlabojas dizains [pēc idejas jau man ir vienalga, kur pierakstīt stilu vēsturi vai fotostundu teoriju, bet tomēr patīkami rakstīt skaistā kladē, nevis tādā, kuras dizaineris nemāk atvērt fotošopu un nav apguvis angļu valodu pat sākumskolas līmenī], braucu mājās ar to makulatūras kaudzi klēpī un domāju, kāpēc dzirdot dziesmas, man galvā automātiski salīmējas dokumentālā filma no visa, kas pie attiecīgā skaņdarba ir pieredzēts vai vienkārši ar to saistās - Muse dziedātais Unintended, teiksim, ir Peldošā Darbnīca ballītes beigās ap pieciem no rīta, piepīpētas plaušas, pretīga rīta kafija, nebeidzami apskāvieni un pārsalušas rokas [ironiski, apsaldēt savējās, lai tikai tam otram būtu siltas], Deftones izpildītais Passenger ir absolūtais Ļeņingradas vakars, smēķi uz galda, zīmuļu skaidas un drebulis, Freizertantes brīnišķīgais Moses ir garās rasēšanas naktis un tamlīdzīgi, nu vienvārdsakot domu jau var saprast un gan jau ka tas visiem tā vairāk vai mazāk ir. Tā laikam arī rodas visas tās dziesmas, kuras ir neizturami klausīties, vai arī [visbiežāk] sākumā tās ir teju vai dienišķās maizes vietā un neizturamas kļūst tikai pēc tam.
Skaņa: Pearl Jam - Black
saki