Ir mierīgi, pavisam mierīgi - patīkams tukšums mājās, neapēstas pusdienas, rīta kafija un rīta duša, līmplēves un planšetes [joprojām jūtos kā Cilvēks Ploteris ar saviem neīstajiem X-Acto nazīšiem, par smiekla kapeikām atrastiem krāmu bodē], skaļruņos žūžo Muse, un es nekādi nevaru saprast, kāpēc man tik neiedomājami pietrūkst [jā, nedrīkstu sevi pieradināt par daudz, taču ar reizi nedēļā man ir stipri par maz]. Dzīvojieties.