Cik šausmīgi bēdīgi skatīties uz L. tādā stāvoklī, kādā viņa ir patreiz, kā ar drebošām rokām pilina ūdenī baldriāņus un aizžņaugtā balsī lūdz visus iet ratā, tik neiedomājami ļoti žēl.
Dzeršu un gleznošu!
Bibliotēkā atradu trollīti Muminu, pēc visas izlasītās smagartilērijas būs vairāk nekā patīkami - man nekad nekas nav kā pie cilvēkiem, atceros, sensenā bērnībā sēdēju uz sarkanraibā tepiķa pie grāmatplaukta un lasīju Jevtušenko 'Māti un neitronbumbu', un ome brīnījās, ko tas bērns tādā vecumā lasa [bērns negāja bērnudārzā un bija izlasījis visu iespējamo, haha]. Dzīvojiet.