Nekas daudz jau nav noticis, un skate ceturtdien, jess - es caurām naktīm rāmi un nepiespiesti malkoju Kagoru no savas vienīgās graņonkas un līmēju maucīgi sarkanas krāsas maketus līdz pat rīta gaismiņai, kad saģērbjos pienācīgākās štātēs, izdzeru kārtējo 32 mg/100 ml brūvējumu no bundžiņas un čāpoju uz Jūrmalas gatvi 90 snauduļot [darbnīcās uz plaukta esmu jau sakrājusi veselu bundžu kolekciju]. Actiņas līp ciet un mēle mežģās, esmu līdz pat savām kurlajām austiņām iemīlējusies tajā vienā dziesmā, kura vienmēr skan, kad vāru ēst [Radio Naba ir goddamn lieliskākā lieta pasaulē, un izcils pavadījums pelmeņiem ar sinepēm vēlā vakarā], manos tuvākajos plānos ietilpst aizbraukt līdz plēvju veikalam, noslīcināties, negulēt līdz ceturtdienai un pārpildīt sevi ar pēdējām kafijas paliekām [lai slavēta lētā indiešu šķīstene!] un enerdžīdrinkiem, enerdžīmēsliem, enerdžīsūdiem - uz bundžas stāv apgalvots, ka 'drinking DYNAMI:T near an open love flame causes explosive rushes of passion and demolishes the hardest heart', bet taisnības tur nav ne vienā vārdā, nekāda mīlas liesma mani necepina un kaislības neraisās. Ibio rio dežaneiro, es esmu negulējis un dusmīgs! Varētu jau te pierakstīt pilnu rakstlaukumu [rasēšana, laid mani jel vaļā, šeit NAV rakstlaukumu!] ar visu ko, bet diez vai šī būs tā reize. Arlabunakti, Londona, man miglojas actiņas un līdz skatei atlikusi 91 stunda, jēzusmarija.