No koju dzīlēm apdullinošā skaļumā skanot dziesmiņai ar vārdiem 'I bless the rains down in Africa, gonna take some time to do the things we never had', svinīgi pabeidzām savu katorgveidīgo praksi - koju personāls mūs simtkārtīgi slavē par remontu [nahaļavu pat etiķis salds, vai ne, kur nu vēl remonts par brīvu?] un apkopēja pat mazgā piegānītās grīdas mūsu vietā, eh, tomēr te jau atkal pierādās viena no RAV mistērijām un iezīmēm - 'divu nedēļu darbs sešās dienās, sieviet, un mums ir pofig, kā tu to paveic.' Visai nežēlīgi, bet ko padarīsi, esmu jau pārāk pieradusi pie šī režīma, kuru tautas valodā mēdz apzīmēt ar 'через жопу', labāku apzīmējumu būtu grūti izdomāt. Ir tāds patīkams mieriņš beidzot, 8. dzīvokļa iemītnieki izklīduši kur nu kurais, savukārt es baudu savu mazmazītiņo idillīti un malkoju kaut ko riebīgi pārsaldinātu no savas vienīgās graņonkas [kuru toreiz, kad gleznojām līdz vēlam vakaram, mani kursabiedri nospēra ēdnīcā un uzdāvināja man, zinot manu vājībiņu uz graņonkām] - pilnīgi noteikti mans mīļākais glāžu paveids, un es zinu, kāpēc. Aiz loga rāmi braukā retas mašīnas ar to īpašo skaņu 'mašīnasbraucpārbruģi', jocīgi, te taču bruģa nav, bet pofig - tā ir tā īpašā skaņa, mana un galvenokārt Mūsu skaņa, eh, drīz arī 11. jūnijs un tas skumdina, ļoti. Rīt brīvdiena un tas savukārt sasodīti priecē, man varbūt būs laiciņš piezīmēt kādas pārdesmit lapas tajā sasodītajā skiču blokā, kuru izmeklējos pa puspilsētu - absolūti dievinu savu Lana Esquisse, zīmulis pilnīgi mīlējas ar papīru. Par mīlēšanos runājot.. nē, lai nu paliek, jo kā jau iepriekš minēju - 'drīz arī 11. jūnijs un tas skumdina, ļoti.'