Gribētos turēt logu līdz kājai vaļā un elpot līdz nemaņai, bet tad nāktos klausīties blakuspagalmā skanošos krievu estrādes brīnumus, un tas šobrīd neliekas īpaši patīkami. Istabā neprātīgi smaržo Zaķusalā atrastie ķiršu [?] zari, no kuriem pusi mans sirdsmīļais kaķis jau ir paspējis noēst, mīļumiņš gatavais - tāds patīkams ziedēšanas laika apliecinājums. Par Zaķusalu runājot, šodien taču ir otrais maijs, un es līdz turienei aizstaigāju, pirmo reizi pēc visa tā laika - kopš mūsu pēdējās reizes TV torņa pakājē tā arī nebiju tur bijusi. Salu tilts noķēpāts ar desmitiem jaunu grafiti, zeme vietām mašīnu riteņu saārdīta, un kādreiz, ejot no viena salas gala līdz otram, cilvēkus varēja saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem, tagad to pirkstu vajadzētu daudz vairāk - varbūt tāpēc, ka brīvdiena, bet tomēr ir sajūta, ka šī vieta vairs nav 'dieva un cilvēku pamesta', kā man labpatikās agrāk domāt [sola tur tuvā nākotnē būvēt nezkādus atpūtas kompleksus un dzīvojamās mājas - pieduriet tai zemei kaut ķieģeli, nositīšu]. Torņa pusē joprojām uz mani rej suns, krastmalā joprojām braukā autoskolas kursanti ar nogurušiem instruktoriem mašīnās, un ēnainais klajums, kurā mēdzām vadīt savas garās pēcpusdienas, joprojām ir tieši tāds pats, pērnajā zālē čakli rosās kukainīši, kokos dzied putniņi, pārdesmit metru attālumā jocīgi dūc tornis un sajūtiņas klusām atgādina par to, ka ir bijušas. Taureņi neuzdrošinājās pulcēties vēderā, un labi vien ir, šo viņu uzlidojumu es diez vai pārciestu. Vienvārdsakot, tā joprojām ir pārlieku ļoti īpaša vieta, mana personīgā Aglona un Meka - svētceļojumu galapunkts.