Garās tušas naktis ap rīta pusi uzdzen miedziņu, tiešām, pamodos desmitos no rīta un tagad ir tāda 'nezinu, pļurkt' sajūta - cik dīvaini ir reizi pusgadā kārtīgi izgulēties, viss tāds tīrs un apskaidrots liekas. Sēžu pie radio ar tējas krūzi klēpī un nepieklājīgi bieži uzminu, kura dziesma skanēs nākamā, un tas mani mazdrusciņ [nē, pat ļoti!] biedē. Šī varētu būt skaista diena, tiešām, ap desmitiem vakarā [22:18] mūsu kontā sakrātos vesels rublis, tāds tīrs un spožs, nupat no kaltuves, lidinātos taurenīši un šķīstu endorfīni, tāda šī diena noteikti būtu, ar to vienu noteikumu, ja iepriekšminētais konts nebūtu iesaldēts. Nezinu, kaut kā grūti apjēgt šī datuma esamību, tovakar likās, ka to visu nemaz nav iespējams izmērīt nekādos mēnešos vai gados, tas likās droši, mūžīgi un vienmēr, bet nu jau krietnu laiku visas dienas bez tevis ir pagājušas pārāk vienādi, sāpīgi krājas mēnešos un lūk, nu jau ir pagājis gads, vesels kopā nepiedzīvots gads, padomā tik, 365 dienas - es nezinu, kā tam visam vajadzēja izvērsties, bet ir sajūta, ka pilnīgi noteikti ne šādi - tam bija jānotiek savādāk, un patiešām nav godīgi, ka stāsti ar laimīgām beigām ir atrodami tikai puņķainos mājsaimnieču romānos, kuri kioskos maksā divus latus, tas nudien sasodīti skumdina. Nē, patreiz nav ne riebīgi, ne sāpīgi, tikai tāda liela, neizstāstāma un pāri līstoša, saldsērīga sajūta iekšās - tik sasodīti gribētos tevi apskaut un pasildīt savu nosalušo degunu aiz ne-savas apkakles, bez jebkādiem slēptiem nodomiem un ne tur vairs kādu nogurdinošu skaidrošanos, pārmetumus, ciniskas divdomības, sevis plosīšanu/tevis čakarēšanu un mūsu mūžīgo strīdēšanos, bet tā vienkārši stāvēt kopā, mierīgi elpot un klusām palūgt piedošanu. Siltu tev gadadienu, zvērs.