Atsūtīja man manu sasodīto e-talonu beidzot [jēziņ, talona noformējums ir vienkārši izcils dizaineru epic fail paraugs], un es tajā bildītē neizskatos pēc sievietes, kur nu - atceros, todien šausmīgi lija lietus, es biju satinusies savā mežcirtēja kreklā un mani mati bija nepieklājīgi īsi, bet ne jau par to ir stāsts. Šodien ir kaut kā labi, tiešām ir, līdzīgi kā Cocorosie dziedāja - 'it was a good friday, the streets were open and empty', bet tur laikam izdzertās skrūves pie vainas [mūsu apartamentos atkal viesojas Evita, un tas gandrīz vienmēr nozīmē kārtējo pasēdēšanu manā bardacīgajā virtuvē]. Reibinošās substances visu padara kaut kā vieglāk uztveramu un varbūt man izdosies godam pārdzīvot svētdienu, divdesmit sesto - atceros, kā pagājšgad visu šo nedēļu nodzīvoju ar devīzi 'maybe she will' uz lūpām, un beigās mana novārgusī Cerībiņa izauga par tādu lielu un gruntīgu Īstenību, eh. Galva patīkami dulla un dumjās domas vairs neraisās, lēnām muļļāju šņabi no savas vismīļākās viskija glāzes un tas liek domāt tikai un vienīgi par to, ka būs labi, noteikti būs, jo ir gandrīz vai tā, kā tas viens ģitārsieviešu ansamblis dziedāja - 'vairs jau nesāp, varbūt vienīgi mazliet', tikai tās šausmīgās ilgas vislaik cērt rīklē. Dzīvojieties, patērētāji, mēs tikmēr iztukšosim pudeli un varbūt iesim iemainīt daļu manas sūri/grūti pelnītās stipendijas pret jaunu - priekā, cheers, skål.