Nodaļā kluss, logs pavērts un tālumā aiz manas galvas klusi grab Vienības gatves bruģis, klausos savas apburošās palātas biedres mierīgajā elpā un tas viss kopā liek šausmīgi ilgoties pēc garajām Matīsielas pēcpusdienām un slapstīšanās pa vārtrūmēm pāris alkainu skūpstu dēļ. Kas īsti nogāja greizi, es nezinu, un paskaidrojumus joprojām nesaņemu. Neatbildētās mīlestības tonnas dīrā mani uz pusēm, un medmāsa nāk ar inhalatoru - 'jo lielāka pasaule, jo vairāk trūkst elpas', Dimitera vārdiem.