Esot dullajiem latviešiem tāds mūžsens ticējums - ja cilvēku aprunā, viņam svilst ausis un piemetas vājprātīgas žagošanās lēkmes. Ja pieņemam, ka tas tā patiesi ir, es varu jums nosaukt divus cilvēkus, kuru ausis ir jau sen nodegušas un kurus divdesmit četras stundas diennaktī rauj tādas žagas, ka paelpot grūti. Rīts tā skumji iesācies - pēc godīgiem pilsoņiem nokāstas naudas smirdošajā oranžajā portālā es iemetu aci vienīgi tāpēc, lai klusiņām palasītu, kā klājas matīsielas murmulim - un viņam vienmēr iet kautkā galīgi šķērsām, cik var noprast. Esi takš vienreiz par visām reizēm laimīgs, ibioriodežaneiro!